Es uzmanīgi vēroju it kā no ķēdēm vaļā palaistās bangas. Simt piecdesmit un simt sešdesmit pieci metri garie viļņu vāli pacēlās ap piecpadsmit metru augsti, un to ātrums bij tikai uz pusi mazāks par vēja ātrumu, proti, piecpadsmit metru sekundē. To apmērs un spēks pieņēmās līdz ar jūras dziļumu. Tagad es sapratu šo viļņu nozīmi: tie iesūc sevī gaisu, noplūdina to dziļumā un līdz ar skābekli aiznes tur dzīvību. Viļņu spiediena spēku rēķina trīs tūkstoši kilogramu uz katru kvadrātpēdu, pret kuru tie triecas.
Naktij uznākot, vētra pieauga vēl stiprāka. Tāpat 1860. gadā ciklona laikā pie Sabiedrības salām barometrs nokrita līdz septiņi simti desmit milimetriem. Krēslā es apvārsnī ieraudzīju kādu lielu kuģi smagi cīnāmies ar viļņiem. Tas gulēja dreifā un mēģināja noturēties virs ūdens. Drīz tas pavisam izgaisa tumsā.
Ap desmitiem vakarā debesis laistījās vienās ugunīs. Spilgtas zibens svītras šaudījās pa gaisu. Manas acis nevarēja izturēt šo spožumu, kamēr kapteinis Nēmo lūkojās tajā tieši un likās iesūcam dvēselē šo negaisu. Plīstošo viļņu rūkoņa, vēja kaukšana un pērkona dārdi sajaucās kopā apdullinošā troksnī. Vējš likās pūšam no visām četrām debess pusēm: no austrumiem nākdams, ciklons pāri ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem atvērsās atkal atpakaļ — gluži pretēji dienvidu puslodes vētrām.
Ak, šī Golfa straume! Patiešām tā attaisno savu vētru karalienes nosaukumu. Tā ir viņa, kas rada šos šausmīgos ciklonus ar nevienādas temperatūras gaisa slāņiem, kas atrodas virs tās.
Lietum sekoja vesela uguns plūsma. Lietus lāses likās pārvērtušās uguns pilienos. «Nautils» savu tērauda durkli bij paslējis gaisā kā zibeņnovadītāja smaili, un es redzēju vairāk reižu dzirksteles nošaujamies gar to.
Galīgi salauzts un bez spēka es uz vēdera aizlīdu līdz lūkai. Atvēru to un devos salonā. Vētra bij sasniegusi visaugstāko pakāpi. Kājās nostāvēt «Nautila» iekšienē vairs nebij iespējams. Kapteinis Nēmo nonāca lejā tikai ap pusnakti. Es dzirdēju, ka rezervuāri pamazām pieplūst ar ūdeni un «Nautils» lēnām nogrimst dzīlē.
Pa salona iluminatoriem redzēju lielas, izbiedētas zivis kā fantomus nonirstam uguņotajā ūdenī. «Nautils» grima arvien dziļāk. Es biju iedomājies, ka piecpadsmit metru dziļumā būs miers, bet nekā. Ūdens virspusē bij par daudz sabangots. Mums bij jānolaižas piecdesmit metru jūras kiēpī, lai būtu drošībā.
Bet kāds tur bij miers un klusums! Kas te varētu iedomāties, ka okeāna virspusē trako tik šausmīgs orkāns?
XX
UZ 47°24' PLATUMA UN 17°28' GARUMA
Šīs vētras laikā mēs bijām aiznesti vairāk uz austrumiem. Izgaisa pēdējās cerības aizbēgt Ņujorkas vai Sv. Labrenča upes apvidos. Nabaga Neds sāka slēpties tāpat kā kapteinis Nēmo. Mēs ar Konselu nemaz vairs nešķīrā- mies.
Es jau teicu, ka «Nautils» bij aiznests vairāk uz austrumiem, pareizāk sakot, uz ziemeļaustrumiem. Vairāk dienu no vietas viņš brauca — gan noniris dzīlē, gan virspus ūdens — pa jūrniekiem tik bīstamo miglu. Tā ceļas no kūstošiem ledus blāķiem, kas padara gaisu sevišķi valgu. Cik kuģu te bij nogrimuši, orientēdamies pēc krastu uguņu maldinošās mirdzas! Cik nelaimes gadījumu te bij noticis šīs biezās miglas dēļ! Cik daudz triecienu pret zemūdens klintīm, kur vējš apslāpē gāzmu troksni! Cik daudz kuģu te sadūrās — par spīti signālugunīm, svilpēm un brīdinājuma zvaniem!
Arī dibenā te bij redzams okeāna uzvaru cīņas lauks. Tur bij redzami jau ar dūņām apnesti, veci kuģi; citi nesen kā nogrimuši, kuru vara apkalumos un kuģa apakšējā daļā atplaiksnīja mūsu elektrisko lampu ugunis. Starp tiem daudzi nogrimuši ar visu kravu, kuģa ļaudīm un emigrantiem, un tikai statistika minēja tos, kas aizgājuši bojā šajās bīstamajās vietās: pie Rasa raga, Sentpola salas, Be- liias jūras šauruma un Sv. Labrenča līča.
15. maijā mēs bijām pie Ņūfaundlendas sēkļa dienvidu gala. Šis sēklis te radies no jūras sanesām. Tas ir ievērojams visdažādāko organisko vielu sakopojums, ko no ekvatora atplūdinājusi Golfa straume vai arī gar Amerikas krastiem plūstošā aukstā ziemeļpola pretstraume. Te ledus laikmetā šļūdoņi sanesuši milzum daudz akmeņu. Šeit sakrājušies arī zivju kauli, miljardi bojā gājušu molusku, un zoofītu.
Jūras dziļums Ņūfaundlendas sēklī nav liels — tikai daži simti metru. Bet dienvidu pusē atrodama trīs tūkstoši metru dziļa ieplaka. Ap to vietu Golfa straume kļūst platāka. Tās ūdeņi izplūst uz visām pusēm. Pazūd tās straujums un temperatūra, straume izvēršas par jūru.
Starp «Nautila» iztrauktajām zivīm es novēroju metru garu jūras zaķi ar melnīgsnēju muguru un oranždzeltenu vēderu, slaidās, smaragdzaļās murenas, ļoti garšīgas, ka- raksu ar lielām acīm un sunim līdzīgu galvu, gļotu zivis, čūsku zivis, divus decimetrus garus, melnus jūras grunduļus, garastes ar slaidām astēm sudraba mirdzumā un dažā-, das no ziemeļjūrām ieklīdušas ātrskrējējas zivis.
«Nautila» tīklos ieķērās arī droša, stipra, spēcīgi muskuļota zivs ar dzeloņiem pakausī un spuru galos, īsts trīs metri garš skorpions, lielākais mencu un lašu ienaidnieks, — tas bij jūras bullis, īsts Ziemeļjūru iemītnieks ar tuberkulām nosētu ķermeni un iesarkanām spurām. «Nautila» matrožiem bij diezgan lielas pūles savaldīt šo dzīvnieku, kurš ar savu žaunu sevišķo iekārtojumu spēj ilgāku laiku iztikt bez ūdens.
Pēc atmiņas vēl minēšu sīkās zivtiņas, kas Ziemeļjūras ilgi mēdz sekot kuģiem, Atlantijas okeāna ziemeļu apvidiem raksturīgos jugliņus, raskasus un, beidzot, mencas, kuras patiesībā varētu saukt par kalnu zivīm, jo Ņūfaund- lenda nav nekas cits kā zemūdens kalnājs. Kad «Nautils» brauca pa šā kalnāja šaurajām spraugām, Konsels nevarēja atturēties, neiesaucies: