— Tās ir mencas! Bet es biju iedomājies, ka viņas ir plakanas kā butes jeb plekstes!
— Cik naivi tu domā! — es atsaucos. — Zivju pārdotavā viņas ir plakanas, tāpēc ka pārdošanai pāršķērstas už pusēm un iztīrītas. Bet jūrā tās ir vārpstveidīgas un lieliski var peldēt.
— Es jums ticu, profesora kungs, — Konsels atbildēja, — Bet viņu te veseliem bariem, īstais skudru pūznis!
— Ja viņām nebūtu tik daudz ienaidnieku — cilvēku un citu zivju, viņu skaits būtu bezgalīgs. Vai tu zini, cik daudz ikru ir vienai pašai viņu mātītei?
— Nu, teiksim, — Konsels prātoja, — vislielākais, pieci simti tūkstošu.
— Vienpadsmit miljoni, mīļais draugs.
— Vienpadsmit miljoni! To nu gan es neticēšu, mazākais, kamēr nebūšu saskaitījis!
— Saskaiti, Konsel! Bet drīzāk tu būsi pie mērķa, ja ticēsi man. Bez tam franči, angļi, amerikāņi, dāņi un norvēģi mencas izzvejo tūkstošiem. Viņas tiek patērētas tik lielā skaitā, ka, tikai pateicoties ārkārtīgai vairošanās •spējai, vēl atrodamas jūrā. Vienā pašā Anglijā un Amerikā pieci tūkstoši kuģu ar septiņdesmit pieci tūkstoši cilvēkiem nodarbojas ar mencu zveju. Katrs kuģis izzvejo caurmērā četrdesmit tūkstošus zivju, tātad pavisam kopā divdesmit piecus miljonus. Gar Norvēģijas krastmalām notiek tas pats.
— Labi, — Konsels atbildēja. — Es piekrītu profesora kungam. Skaitīt nav vērts.
— Ko skaitīt?
— Vienpadsmit miljonus ikru. Bet gribu tikai piebilst,
— Ko?
— Ja tie visi attīstās, pietiktu četru zivju, lai apgādātu visu Angliju, Ameriku un Norvēģiju ar zivīm.
Braucot pa Ņūfaundlendas sēkli, gandrīz vai skarot dibenu, es skaidri redzēju garās auklas ar pāris simt āķiem, kādas katra zvejnieka laiva te izmet dučiem. Maza enku- rīša lejup vilktas, ar korķa pludiņa palīdzību tās turējās ūdens virspusē. «Nautilam» ļoti "uzmanīgi bij jāizlokās pa šo zemūdens tīklu spraugu.
Tomēr pārāk ilgi tas nepalika šajā apvidū, pa kuru brauc tik daudz kuģu. Tas pacēlās līdz četrdesmit otrajam ziemeļu platuma grādam. Tur uz Ņūfaundlendas un Sen- žāna salas nobeidzas transatlantiskā kabeļa līnija. «Nautils» 110 ziemeļu virziena pagriezās uz austrumiem, itin kā taisīdamies braukt pa šo līdzeno augstieni, kurā novietots telegrāfa kabelis un kuras izloki ar rūpīgu mērīšanu ārkārtīgi sīki atzīmēti.
17. maijā es aptuveni pieci simti jūdžu attālu 110 Sen- žāna salas divi tūkstoši astoņi simti metru lielā dziļumā pirmo reizi ieraudzīju kabeli, kas stiepās pa jūras dibenu. Konselam es iepriekš par to nekā nebiju teicis,
tāpēc viņš iedomājās ieraudzījis tur milzīgu jūras čūsku un tūliņ pēc paraduma sāka ierindot to zināmā klasē. Es laupīju lāga puisim tā ilūzijas un par atalgojumu pastāstīju dažus sīkumus no šā kabeļa pagātnes.
Pirmais kabelis tika ierīkots 1857. un 1858. gadā, bet, pārraidījis apmēram četri simti telegrammu, tas sabojājās. 1863. gadā inženieri konstruēja jaunu kabeli trīs tūkstoši četri simti kilometru garumā un četri tūkstoši pieci simti tonnu smagu. To nosūtīja jūrā ar «Great Eastern», bet arī šis pasākums neizdevās.
25. maijā «Nautils» trīs tūkstoši astoņi simti trīsdesmit seši metri lielā dziļumā nonāca tieši tajā vietā, kur bij notikusi kļūmīgā katastrofa. Katastrofas vieta atradās seši simti trīsdesmit astoņas jūdzes attālu no Īrijas krasta. Pulksten divos pēcpusdienā bij ievērojuši, ka satiksme ar Eiropu pārtraukta. Inženieri, kas braukuši uz «Great Eastern», nolēmuši izgriezt sabojāto daļu, ap vienpadsmitiem vakarā darbs bijis pabeigts un kabelis no jauna nogremdēts ūdenī. Bet pēc dažām dienām tas atkal pārtrūcis, un to vairs nevarējuši izvilkt no okeāna dzīlēm.
Tomēr amerikāņi nelikās mierā. Uzņēmuma vadītājs — neatlaidīgais Sairuss Fīlds ziedoja visu savu mantu un sarīkoja jaunu līdzekļu vākšanu. Saraksts drīz vien noslēdzās. Otru kabeli pagatavoja rūpīgāk. Vadu stieples izolēja ar gutaperčas ietveri, novietoja šķiedrainā apvalkā un ieslēdza metāla armatūrā. 1866. gada trīspadsmitā jūlijā «Great Eastern» atkal devās jūrā,
Kabeļa likšana veicās labi. Tad notika šāds gadījums. Kabeli attīdami, inženieri pamanīja, ka tajā vairākās vietās sadzītas naglas, lai sabojātu tā kodolu. Kapteinis An- dersons, viņa virsnieki un inženieri sapulcējās apspriesties un nolēma vainīgo, ja tas atrastos uz kuģa, bez kaut kādas tālākas izmeklēšanas vienkārši iemest jūrā. Pēc tam noziedzīgie bojājumi vairs neatkārtojās.
23. jūlijā, kad «Great Eastern» atradās tikai astoņi simti kilometru no Ņūfaundlendas, no Īrijas telegrafēja par pamiera noslēgšanu starp Prūsiju un Austriju pēc Sadovas kaujas. 27. jūlijā, braucot miglā pa jūru, jau varēja saskatīt malu. Pasākums bij laimīgi paveikts.
Es nedomāju, ka atradīšu kabeli gluži tādu pašu, kāds tas bij izlaists no rūpnīcas. Garā, ar gliemežu paliekām aplipusī metāla čūska bij pārklāta ar akmens vielu no sēžņiem un tā pasargāta no urbējiem moluskiem. Nekādu jūras viļņu netraucēta, tā gulēja mierīgi zem lielā ūdens spiediena, kas sekmē elektriskās dzirksteles pārraidīšanu no Amerikas uz Eiropu trīsdesmit divu simtdaļu sekundes laikā.
Kabelis var izturēt bezgala ilgi, jo ir novērots, ka gu- taperčas ietvars jūras ūdenī ar laiku paliek arvien biezāks.
Turklāt kabeļa atrašanās vieta izvēlēta visai labvēlīgi, un tas nekādā gadījumā nevar nogrimt tik dziļi, ka ūdens spiediena dēļ pārtrūktu. «Nautils» izsekoja tam līdz pašai lielākajai dzīlei četri tūkstoši četri simti trīsdesmit metru zem ūdens, bet kabelis tur darbojās bez jebkāda traucējuma. Tad mēs piebraucām tajā vietā, kur bij noticis 1863. gada nelaimes gadījums.