Jūras dibens tur izveido simt divdesmit kilometru platu un tik dziļu ieleju, ka Monblāns, ja to tur ievietotu, ar savu virsotni nesniegtos līdz ūdens līmenim. Šo ieleju austrumu pusē ieslēdz divi tūkstoši metru augsta klints siena. Mēs nokļuvām tur 28. maijā, un «Nautils» bij vairs tikai simt piecpadsmit kilometru tālu no Īrijas krasta.
Vai kapteinis Nēmo patiešām domāja braukt vēl tālāk — līdz Britānijas salām? Nē- Par lielu pārsteigumu, viņš pavērsās atkal pret dienvidiem un devās uz Eiropas jūrām. Aiz Pērļu salas es kādu acumirkli pamanīju Klēra ragu ar Fastenē bāku, kas rāda ceļu neskaitāmiem no Liverpūles vai Glazgovas braucošiem kuģiem.
Tad man atkal ienāca prātā nopietns jautājums. Vai «Nautils» iedrošināsies doties arī Lamanša šaurumā? Sauszemes tuvumā Neds Lends atkal sāka nākt pie manis un nemitīgi iztaujāt. Ko es viņam varēju atbildēt? Kapteinis Nēmo nerādījās. Vai viņš, kanādietim Amerikas krastus parādījis, gribēja arī man parādīt Francijas krastu?
Bet «Nautils» joprojām brauca uz dienvidiem. 30. maijā tas nobrauca garām Lendsendas salai, pašam tālākajam Anglijas stūrim, kas palika tā labajā pusē.
Ja kuģis gribētu iebraukt Lamanšā, tam būtu jādodas taisni uz austrumiem. Bet to tas nedarīja.
31. maijā «Nautils» braukāja pa ūdeni savādiem apļiem, kas mani visai interesēja. Likās, viņš meklē kādu grūti atrodamu vietu. Pusdienā kapteinis Nēmo ieradās pats vērot, kur atrodas kuģis. Man viņš neteica ne vārda.
Te ir ta vieta, — kapteinis tikai pateica.
Šķita drūmāks nekā jebkad. Kas viņu tā bij saskumdi- nājis? Vai Eiropas krastu tuvums tur bij vainīgs? Varbūt viņu nomāca atmiņas par pamesto zemi? Ko gan viņš tagad sajuta — sirdsapziņas pārmetumus vai nožēlu? Ilgāku laiku šī doma nodarbināja mani, un man bij tāda nojauta, ka drīzā laikā atklāsies kapteiņa dzīves noslēpums.
Otrā dienā, 1. jūnijā, «Nautils» braukāja gluži tāpat. Nu jau bij skaidri noprotams, ka tas meklē kādu zināmu vietu okeānā. Tāpat kā vakar, kapteinis Nēmo iznāca izmērīt saules augstumu. Jūra bij rāma un debess dzidra. Austrumos pie apvāršņa skaidri iezīmējās liela tvaikoņa apveidi. Nekāda karoga neredzēja tā mastos, un es nevarēju uzzināt, kādai valstij tas pieder.
Acumirklī, iekams saule vēl nebij sākusi slīdēt pāri meridiānam, kapteinis Nēmo paņēma sekstantu un vēroja ar vislielāko uzmanību. Pilnīgi mierīgā jūra netraucēja viņa novērojumu. «Nautils» bij apstājies, nesvārstījās un nešūpojās.
Es tajā brīdī arī biju uz klāja. Novērojumu beidzis, kapteinis tikai pateica:
— Te ir tā vieta.
Tad viņš pa lūku nokāpa lejā. Vai gan viņš bij pamanījis kuģi, kas likās mainām virzienu un mums tuvojās? Es to nevarēju pateikt.
Es atgriezos salonā. Lūka tika noslēgta — es dziīdēju, ka ūdens šalca, rezervuāros ieplūzdams. «Nautils» stāvus grima lejup, jo skrūve bij apturēta un nedarbojās. Pēc kāda brīža viņš astoņi simti trīsdesmit trīs metru dziļumā apstājās jūras dibenā.
Ugunis pie salona griestiem apdzisa. Iluminatoru aiz- virtņi atvērās, un es redzēju jūru pusjūdzi tālu visapkārt spilgti apgaismotu. Paskatījies pa iluminatoru kreisajā pusē, es redzēju vienīgi bezgala plašu un rāmu ūdens klaju.
Labajā pusē es ieraudzīju prāvu paaugstinājumu, kas saistīja manu uzmanību. Tur likās kādas ar sniegbaltiem gliemežvākiem — it kā ar ledus segu pārklātas drupas. Uzmanīgi aplūkojot, man šķita, ka tas ir kuģis bez mastiem, nogrimis dzelmē ar priekšgalu. Protams, šī katastrofa bij notikusi sen. Ja kuģa korpuss tā pārklāts ar kaļķu nosēžņiem, tad tas katrā ziņā jau daudz gadu nogulējis okeāna dibenā.
Bet kas tas bij par kuģi? Kādēļ «Nautils» brauca šurp apmeklēt tā kapu? Varbūt tas nemaz nebij vienkārši nogrimis kuģis?
Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kapteini runājam lēnā balsī:
— Kādreiz šo kuģi sauca par «Marselieti». Tam bij septiņdesmit četri lielgabali, un ūdenī to nolaida 1762. gadā. 1778. gada 13. augustā tas, Lapaipa-Vertrjē vadīts, drošsirdīgi cīnījās ar «Prestonu». 1779. gada 4. jūlijā līdz ar admirāļa d'Estēna eskadru piedalījās Granādas ieņemšanā, 1781. gada 5. septembrī — grāfa de Graša kaujā Čezapika jūras līcī. 1794. gadā franču republika mainīja tā nosaukumu. Tā paša gada 16. aprīlī kuģis Brestā pievienojās Vilarē-Žuāza eskadrai, kurai bij uzdots admirāļa van Stabela vadībā apsargāt labības transportu no Amerikas, Republikas otrā gada 11. un 12. preriālā [16] šī eskadra sastapās ar angļu kuģiem. Profesora kungs, šodien ir 13. preriāls, proti, 1868. gada 1. jūnijs. Taisni pirms septiņdesmit četriem gadiem šis kuģis šajā pašā vietā uz 47° 24' platuma un 17° 28' garuma pēc varonīgas kaujas zaudēja trīs mastus un trešdaļu ļaužu; ar ūdens pieplūdušām tilpnēm, tālākai cīņai nespējīgs — tas nogrima ar visiem trīs simti piecdesmit sešiem jūrniekiem, bet nepadevās. Piesitis kuģa priekšgalā karogu, tas pazuda zem ūdens ar saucienu: «Lai dzīvo republika!»
— «Atriebējs»! — es iesaucos.
— Jā, profesora kungs, «Atriebējs»! Skaists vārds! — kapteinis Nēmo čukstēja, rokas uz krūtīm sakrustojis.
XXI
ATRIEBĪBA
Šī runa, bojā gājušā kuģa drausmīgā aina, mierīgi iesāktais stāsts par patriotisko kuģi un dziļais saviļņojums, ar kādu šis dīvainais cilvēks izrunāja zīmīgo vārdu «Atriebējs», — tas viss mani ārkārtīgi uztrauca. Es nenovērsu acis no kapteiņa. Rokas pret jūru izstiepis, ar liesmainu skatienu viņš vēroja slavenās paliekas. Varbūt es nekad nedabūšu zināt, kas viņš ir, no kurienes viņš nāk un kurp dodas, bet es arvien skaidrāk un skaidrāk redzēju, kā cilvēks ņem pārsvaru pār zinātnieku. Ne aiz vienkāršas mizantropijas kapteinis Nēmo ar saviem biedriem ieslēdzies «Nautila» sienās, bet neprātīga vai cēla ienaida pēc, ko laiks nav spējis mazināt.