Vai šis ienaids vēl tiecas pēc atriebības? To man rādīs visdrīzākā nākotne.
Pa to laiku «Nautils» lēnām cēlās uz ūdens virspusi, «Atriebēja» paliekas pamazām pazuda skatienam. Drīz viegla šūpošanās liecināja, ka esam jau virs līmeņa.
Tajā acumirklī atskanēja dobjš sprādziens. Es skatījos uz kapteini. Viņš nepakustējās.
— Kapteiņa kungs, — es teicu.
Viņš neatbildēja.
Es atstāju viņu vienu un devos uz klāja. Kanādietis un Konsels tur bij jau priekšā.
— No kurienes tas sprādziens? — es vaicāju.
Skatījos uz to pusi, kur pirmiņ pamanīju svešo kuģi.
Tas bij piebraucis tuvāk «Nautilam», un bij skaidri redzams, ka tas pastiprināja tvaiku. Sešas jūdzes to šķīra no mums.
— Lielgabala šāviens, — Neds Lends teica.
— Kas tas ir par kuģi, Ned?
— Pēc mastiem un takelāžas spriežot — kara kuģis, — kanādietis atteica. — Kaut tas mums uzbruktu un, nogremdētu šo nolādēto «Nautilu»!
— Draugs Ned, — Konsels atbildēja. — Ko viņš «Nautilam» var padarīt? Vai tas var nogrimt zem ūdens un tad uzbrukt? Vai tas var mūs apšaudīt no jūras dibena?
— Sakiet, Ned, — es vaicāju, — vai jūs varētu pateikt, kādas valsts ir šis kuģis?
Sarauktu pieri, nolaistiem plakstiem, piemiegtām acīm kanādietis ar visasāko skatienu brīdi vēroja kuģi.
— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja, — es nevaru pateikt, kurai valstij tas pieder. Karoga tam nav. Bet es to droši varu teikt,- ka tas ir kara kuģis, jo grotmasta galā plīvo garš vimpelis.
Kādu ceturtdaļstundu mēs vērojām kuģi, kas mums tuvojās. Es tomēr nevarēju noģist, vai tas tādā attālumā pamanījis «Nautilu», un vēl mazāk to, vai tas zina, ka šis te ir zemūdens kuģis. Drīz vien kanādietis man paziņoja, ka tas esot liels kara kuģis ar taranu un diviem bruņotiem klājiem. Biezi, melni dūmu mutuļi vērpāsno tā abiem skursteņiem. Buras satītas gulēja gar rājām. Priekšgalā neredzēja karogu. Tādā attālumā vēl nebij iespējams saskatīt, kāda krāsa tā vimpelim, kas kā šaura lenta plīvoja masta galā.
Kuģis tuvojās ātri. Ja kapteinis Nēmo pielaistu to tuvāk, mums varēja rasties cerības uz izglābšanos.
— Profesora kungs, — Neds Lends teica, — kad kuģis būs jūdzi atstatu no mums, es metīšos jūrā un ieteicu arī jums darīt to pašu.
Es nekā neatbildēju uz kanādieša priekšlikumu, tikai lūkojos uz kuģi, kas auga lielāks ar katru acumirkli. Lai tas būtu angļu, franču vai amerikāņu kuģis, nebij šaubu, ka tas mūs uzņems, kad nokļūsim līdz tam.
— Profesora kungs atcerēsies, — Konsels teica, — ka mēs kaut cik protam peldēt. Profesora kungs lai ļauj man aizvilkt viņu pa ūdeni līdz tam kuģim, ja viņš gribētu sekot Nedam Lendam.
Es nepaguvu atbildēt, kad balts dūmu mutulis pavērpās kara kuģa priekšgalā. Pēc dažām sekundēm kāds smags priekšmets, iekrizdams jūrā, uzšļāca augstu ūdens šļakatu «Nautila» pakaļējā galā. Tūliņ pēc tam mani apdullināja lielgabala dārdi.
— Kā? — es iesaucos. — Viņi šauj uz mums!
— Braši zēni! — kanādietis murmināja.
— Tātad viņi nedomā, ka mēs esam avarējuša kuģa ļaudis, kas uzrāpušies uz kāda vraka!
— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels sacīja, no drēbēm nopurinādams ūdeni, ko otrā lode viņam bij uzšļākusi. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, viņi mūsu kuģi noturējuši par narvali un bombardē to.
— Bet viņi taču var skaidri redzēt, ka te darīšana ar cilvēkiem!
— Varbūt tāpēc arī šauj, — Neds Lends prātoja, manī lūkodamies.
Piepeši man ienāca prātā kāda doma. Bez šaubām, «Nautila» noslēpums bij atklāts. Bez šaubām, sadursmē ar «Ābramu Linkolnu», kad kanādietis meta «Nautilam» ar savu harpūnu, kapteinis Faraguts bij izpratis, ka domātais narvalis ir zemūdens kuģis — bīstamāks nekā pārdabisks valis!
Jā, tā tam vajadzēja būt, un tagad katrā ziņā pa visām jūrām meklēja šo bīstamo iznīcinātāju kuģi.
Tiešām bīstamo, ja pieņem, ka kapteinis Nēmo izlieto savu «Nautilu» kā atriebības ieroci! Vai arī tajā naktī Indijas okeānā, kad ieslēdza mūs kajītē, viņš neuzbruka kādam kuģim? Vai koraļļu kapsētā paglabātais cilvēks nebij «Nautila» uzbrukuma seku upuris? Jā, tagad es par to biju pārliecināts. Tikai tā tas varēja būt. Kapteiņa Nēmo noslēpumainā būtne man tagad jau mazliet atklājās. Un, ja arī viņa personība vēl bij nezināma', tomēr pret to apvienojušās tautas nevajāja vairs kādu fantastisku būtni, bet dzīvu cilvēku, kas juta pret viņām neizdzēšamu ienaidu. Visa šī drausmīgā pagātne pacēlās manu acu priekšā. Drauga vietā uz šā kuģa, kas mums tuvojās, mēs varējām sastapt tikai nesaudzīgu ienaidnieku.
Pa to laiku lodes arvien biežāk krita ap mums. Dažas no tām, atsitušās ūdens virspusē^ ar rikošetu atsprāga atpakaļ un nogrima diezgan tālu. Neviena pati neķēra «Nautilu».
Bruņotais kuģis bij vairs tikai jūdzes trīs attālu. Lai gan kanonāde pastiprinājās, kapteinis Nēmo nerādījās uz klāja. Un tomēr, ja kāda no šīm koniskajām lodēm trāpītu «Nautilu», tas kuģim varētu būt bīstami.
Kanādietis man teica:
— Profesora kungs, mums tomēr jālūko izkļūt no šā kļūmīgā stāvokļa. Dosim tiem zīmi! Velns lai parauj! Varbūt viņi sapratīs, ka esam godīgi cilvēki!
Neds Lends izvilka mutautiņu, lai ar to pavēcinātu gaisā. Bet, tikko viņš to bij izvilcis, dzelzs roka sagrāba to, un, par spīti savam lielajam spēkam, kanādietis nokrita zemē.
— Nelaimīgais! — kapteinis iesaucās. — Vai tu vēlies, lai «Nautils» tevi uzdur uz sava ilkņa, iekams dodas pret kuģi?