Bij baismīgi dzirdēt kapteini Nēmo, bet vēl baismīgāk — to redzēt.
Viņa seja bij kļuvusi gluži balta, jo sirds aiz uztraukuma viņam sažņaudzās. Acu redzokļi bij drausmīgi sa- raukušies. Viņš nerunāja, bet rēca. Noliecies viņš turēja kanādieša plecu sažņaugtu savās rokās. Tad, palaidis to vaļā un pagriezies pret kara kuģi, kura lodes lidoja ap mums^viņš izsaucās:
— A! Tu zini, kas es esmu, nolādētās varas kuģis! Man
— Nelaimīgais! — kapteinis izsaucās.
nav vajadzīgs tavu krāsu, lai pazītu tevi! Paraugies! Es tev parādīšu savējās!
Un kapteinis Nēmo iestiprināja kuģa priekšgalā melnu karogu — tādu pašu, kādu bij uzspraudis dienvidpolā.
Tajā acumirklī kāda lode trāpīja «Nautilu», neiedra- gājusi to, atsitās kapteiņa tuvumā un, sāņus atlēkusi, nogrima jūrā.
Kapteinis Nēmo paraustīja plecus. Tad viņš pagriezās pret mani.
— Ejiet lejā! — viņš man skarbi uzsauca. — Jūs ar saviem biedriem.
— Kapteiņa kungs! — es atsaucos. — Vai jūs gribat uzbrukt tam kuģim?
— Es to nogremdēšu!
— To jūs nedarīsiet!
— To es darīšu, — kapteinis Nēmo auksti atbildēja. — Ne jau jums mani tiesāt, profesora kungs. Liktenis nolēmis pieredzēt jums to, ko nenāktos redzēt. Man uzbrūk. Atmaksa būs briesmīga. Ejiet!
— Bet kas tas ir par kuģi?
— Jūs to nezināt? Jo labāk! Mazākais, tā piederība paliks jums nezināma. Kāpiet lejā!
Kanādietim, Konselam un man atlika tikai paklausīt. Piecpadsmit «Nautila» matroži bij sastājušies ap kapteini un ar neapslēpjamu ienaidu nolūkojās kuģī, kas tiem tuvojās. Bij redzams, ka tā pati atriebības tieksme kvēloja arī viņu sirdīs.
Nokāpdams lejā, es dzirdēju, ka vēl viena lode trāpīja «Nautila» sienu un kapteinis iekliedzās:
— Šauj vien, negudrais kuģi! Izšķied vien savas lodes! «Nautila» durklim tu tomēr neizbēgsi. Tikai šī nav īstā vieta, kur tevi nogremdēt. Es nevēlos, ka tavs vraks nogultos līdzās «Atriebēja» slavenajām drupām!
Es iegāju savā kajītē. Kapteinis ar palīgu bij palikuši uz klāja. Skrūve patlaban sāka darboties. «Nautils» ātrā gaitā aizbrauca tik tālu, ka svešā kuģa lodes to vairs nevarēja sniegt. Vajāšana turpinājās, bet kapteinis Nēmo pagaidām tikai turējās drošā atstatumā.
Ap četriem novakarē es vairs nespēju savaldīt savu nepacietību un nemieru un devos uz trapu. Lūka bij vaļā.
Es traucos laukā uz klāja. Kapteinis vēl vienmēr staigāja uzbudināts. Viņš neizlaida no acīm kuģi, kas bij redzams vēja pusē piecas vai sešas jūdzes attālu. «Nautils» iieca lokus ap to kā meža zvērs un, ļaudams sevi vajāt, vilināja kuģi arvien tālāk uz austrumiem. Tomēr pats uzbrukt vēl netaisījās. Varbūt viņš vēl šaubījās.
Es beidzamo reizi gribēju lūgt kapteini Nēmo, bet viņš pārtrauca mani pusvārdā.
— Taisnība un tiesa ir manā pusē! — viņš teica. — Es esmu apspiestais, un, lūk, tur ir apspiedējs! Viņa dēļ es esmu pazaudējis visu, ko mīlēju, cienīju un pielūdzu, — tēvzemi, sievu, bērnus, tēvu un māti — it visu! Viss, ko es tā ienīstu, atrodas tur! Cietiet klusu!
Es pametu pēdējo skatienu uz kara kuģi, kas pastiprināja tvaiku. Tad nogāju lejā pie Neda un Konsela.
— Mēs bēgsim! — es iesaucos.
— Tas ir jauki! — Neds Lends teica. — Kas tas ir par kuģi?
— To es nezinu, bet, lai kas tas būtu, pirms iestāsies nakts, tasjiks nogremdēts. Labāk aiziet bojā līdz ar to nekā būt līdzdalībniekiem atriebībā, par kuras tiesībām nav iespējams pārliecināties.
— Es arī domāju tāpat, — Neds Lends mierīgi teica. — Nogaidīsim nakti.
Pienāca nakts. Kuģī valdīja dziļš klusums. Kompass rādīja, ka «Nautils» nav mainījis virzienu. Es dzirdēju, ka viņa skrūve vienmērīgi kuļ ūdeni. Kuģis brauca ūdens virspusē, bij samanāms, ka tas viegli zvalstās no vieniem sāniem uz otriem.
Es ar saviem biedriem biju vienojies aizbēgt tajā acumirklī, kad kuģis būs pienācis pietiekami tuvu, lai vai nu sadzirdētu mūsu saucienus, vai arī ieraudzītu mūs, jo pēc trim dienām vajadzēja iestāties pilnam mēnesim, un nakts bij diezgan gaiša. Ja reiz būsim nokļuvuši uz kuģa un ja arī nepagūsim brīdināt to no draudošām briesmām, tomēr būsim darījuši visu, kas šādos apstākļos iespējams. Vairāk reižu man likās, ka «Nautils» gatavojas uzbrukt. Bet tas tikai pielaida savu pretinieku tuvāk un tad atkal brauca projām parastajā ātrumā.
Tā nakts labu laiku ritēja bez kādiem sevišķiem notikumiem. Mēs gaidījām acumirkli, kad varēsim sākt rīkoties. Ārkārtīgi uztraukti, runājām maz. Neds Lends traucās pēc iespējas ātrāk tikt jūrā. Es pūlējos viņu atturēt.
Pēc manām domām, «Nautils» uzbruks ūdens virspusē, un tad bēgšana būs ne tikvien iespējama, bet pat viegla.
Nemiera dzīts, es pulksten trijos rītā atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Nēmo vēl vienmēr bij turpat. Viņš stāvēja izslējies kuģa priekšgalā zem sava karoga, ko viegls vējiņš plivināja pār viņa galvu. Svešo kuģi viņš ne uz acumirkli neizlaida no acīm. Viņa caururbjošais skatiens likās to pievelkam klāt, suģestējam un drošāk par velkoni virzām to sev līdzi! Šajā acumirklī mēness pārslīda meridiānam. Austrumos uzlēca Jupiters. Dabas brīnišķīgā klusumā debess un okeāns likās sacenšamies rāmumā; zvaigžņu atspulga jūras līmenī ņirbēja spilgtāk un krāš- ņāk nekā jebkad šajā skaistajā spogulī.
Visa'mana būtne notrīsēja, salīdzinot šo dabas elementu dziļo klusumu un saskaņu ar to ienaida trauksmi, kas plosījās nenotveramā «Nautila» telpās.
Kuģis turējās divi jūdzes attālu no mums. Nenovērs- damies tas sekoja slīdošajam fosforiskajam spīdumam, kas apzīmēja «Nautila» atrašanās vietu. Es redzēju tā zaļās un sarkanās ugunis un augstajā fokmastā uzkārto lielo lukturi. Blāvā spīdumā atēnojās takelāža — bij redzams, ka tas brauc ar vislielāko tvaiku. Dzirksteļu šaltis un kvēloši ogļu izdedži visapkārt zvaigžņoja gaisā.