Tā es nostāvēju līdz pat sešiem, bet visu laiku kapteinis Nēmo likās mani nemaz neredzam. Kuģis bij no mums vēl pusotras jūdzes atstatu; gaismiņai austot, tas atsāka apšaudīšanu. Nu vairs nevarēja būt tālu «Nautila» uzbrukuma acumirklis, un es ar saviem biedriem uz visiem laikiem atstāšu šo cilvēku, kuru es tomēr nedrīkstēju vainot.
Es patlaban taisījos kāpt lejā un sagatavot viņus, kad kapteiņa palīgs iznāca uz klāja. Vairāki matroži to pavadīja. Kapteinis Nēmo tos neredzēja vai likās neredzam. Kaut kas te tika sarīkots, ko varēja saukt par «Nautila» gatavošanos uz kauju. Šī gatavošanās bij ļoti vienkārša. Dzelzs margas, kas ieslēdza klāju, tika nolaistas lejup. Tāpat stūrmaņa kabīne un prožektora izdobums ievirzīti kuģa iekšienē, tā ka neizcēlās vairs pāri korpusam. Garā metāla cigāra ārpusē nepalika vairs nevienas izcilas, kas traucētu tā kustības.
Es atgriezos salonā. «Nautils» vēl vienmēr turējās ūdens virspusē. Rīta ausma jau mazliet gaismoja ūdens virsējo slāni. Viļņiem rami pludojot, logu stikli iekvēlojas lecošas saules sarkanajā blāzmā.
Ausa 2. jūnija šausmīgā diena.
Pulksten piecos laga rādīja, ka «Nautila» gaitas ātrums samazinās. Es sapratu, ka tas ienaidnieku pielaiž tuvāk. Lielgabalu šāvieni sāka dārdēt arvien biežāk. Lodes cirtās ūdenī un, savādi svilpdamas, šķēla to.
— Mīļie draugi, — es teicu, — brīdis ir klāt. Vēl vienu rokas spiedienu — un tad dievs lai sargā mūs!
Neds Lends bij cieti apņēmīgs, Konsels mierīgs, es — pārāk uztraukts, tikko varēju savaldīties.
Mēs iegājām bibliotēkā. Tajā acumirklī, kad vēru durvis uz trapa izeju, es izdzirdu, ka lūka augšā spēji aizveras.
Kanādietis traucās pie trapa, bet es viņu aizturēju. No ūdens šalkšanas es sapratu, ka kuģa rezervuāri pieplūst. Tiešām, pēc brīža «Nautils» bij jau nogrimis dažus metrus zem jūras līmeņa.
Es sapratu, kāpēc tas tā. Bij jau par vēlu rīkoties. «Nautils» nedomāja uzbrukt ienaidnieka kuģim virspusē, kur tas aizsargāts ar metāla bruņām, bet gan zem iegrimes līnijas, kur tā korpuss nav apsegts ar metāla plāksnēm.
Mēs atkal bijām iesprostoti un spiesti būt par lieciniekiem gaidāmajai drūmajai drāmai. Starp citu, mums neatlika daudz laika pārdomām. Atgriezušies manā kajītē, ne vārda nerunādami, mēs skatījāmies cits citā. Es biju galīgi apmākts. Neviena doma vairs nerosījās manā galvā. Es biju kā cilvēks, kas katru acumirkli sagaida atskanam apdullinošu sprādzienu. Es gaidīju, es klausījos —• visa mana būtne bij pārvērtusies vienā dzirdē!
«Nautila» gaita bij kļuvusi daudz ātrāka. Kuģis ieskrē- jās. Viss tā korpuss trīsēja.
Piepeši es iekliedzos. Bij notikusi sadursme, gan samērā necik stipra. Es samanīju, ar kādu spēku ieurbās kuģa tērauda durklis. Dzirdēju švirkstoņu un krakstēšanu. Ar sava skrējiena sparu «Nautils» izgāja cauri kuģa sienai tikpat viegli kā buru šuvēja adata audeklam!
Es vairs nevarēju norimties. Kā bez prāta metos laukā no savas kajītes un ieskrēju salonā.
Kapteinis Nēmo bij tur. Kluss, drūms un nepielūdzams viņš tur stāvēja un skatījās pa iluminatoru kreisajā pusē.
Milzīgais kuģis lēnām grima.
Milzīgais kuģis lēnām grima ūdenī, un, lai labāk novērotu tā bojā eju, «Nautils» nonirās tam līdzi bezdibenī. Desmit metru atstatumā es vispirms ieraudzīju kuģa ielauztos sānus, pa kuriem ūdens ieplūda ar pērkonam līdzīgu rūkoņu, pēc tam divas rindas lielgabalu un šķērssienas. Pa kuģa klāju kustējās melnas ēnas. Ūdens strauji cēlās. Nelaimīgie ļaudis tvērās pie tauvām, rāpās uz mastiem un ķepurojās ūdenī. Tas bij ūdens uzplūdu pārsteigtu cilvēku skudru pūznis!
Sastindzis, šausmu pārņemts, gaisā saslietiem matiem, plaši ieplestām acīm, aizrautu elpu un bez balss es skatījos. Arī es skatījos! Drausmīgā aina manus skatienus bij piekalusi iluminatoram.
Milzīgais kuģis lēnām grima. Tam sekodams, «Nautils» novēroja katru tā kustību. Tad piepeši atskanēja sprādziens. Saspiestais gaiss uzspridzināja kuģa klāju, it kā iekštelpās būtu izcēlies ugunsgrēks. Ūdens spiediens bij tik spēcīgs, ka atsvieda «Nautilu» nostāk. Tad nelaimīgais kuģis sāka grimt ātrāk. Parādījās ar cilvēkiem aplipušās tauvas un rājas un pēdīgi grotmasta gals. Pēc tam šī tumšā masa pazuda pavisam, šausmīgā ūdens virpulī aizraudama līdz visu šo miroņu pulku…
Es pagriezos pret kapteini Nēmo. Šis briesmīgais soģis, īstais atriebības ercenģelis, vēl vienmēr skatījās. Kad viss bij pabeigts, viņš pavērsās pret savas kajītes durvīm, atvēra tās un iegāja iekšā. Es ar skatieniem to pavadīju. Pie dibensienas zem viņa varoņu portretiem es ieraudzīju arī kādas vēl jaunas sievietes un divu mazu bērnu portretus. Brīdi kapteinis Nēmo ar izstieptām rokām skatījās tajos, tad noslīga ceļos viņu priekšā un izplūda skaļās raudās.
XXII
KAPTEIŅA NĒMO PĒDĒJIE VĀRDI
Pēc šā drausmīgā skata iluminatoru aizvirtņi tika noslēgti, bet ugunis salonā neiededzināja. Tumsa un klusums valdīja «Nautila» iekšienē. Ārkārtīgā ātrumā tas brauca prom no šīs posta un izmisuma vietas simt metru zem jūras līmeņa. Uz kurieni tas tagad devās? Uz ziemeļiem vai dienvidiem? Kurp bēdza šis cilvēks pēc tāda šausmīga atriebības darba?
Es biju iegājis atpakaļ savā kajītē, kur Neds ar Kon- selu klusi sēdēja. Kapteinis Nēmo man iedvesa nepārvaramas šausmas. Lai kādas ciešanas viņam sagādājuši cilvēki, tomēr tā sodīt tos viņam nebij tiesību. Mani viņš bij padarījis ja nu ari ne par līdzdalībnieku, tad tomēr par savas atriebības liecinieku! Tas bij par daudz!