Ap vienpadsmitiem elektriskā gaisma atspīda atkal, un es iegāju salonā. Tas bij tukšs. Es aplūkoju dažādos instrumentus. «Nautils» bēga uz ziemeļiem ar divdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā gan pa ūdens virspusi, gan atkal trīsdesmit pēdas zem līmeņa.
Pēc kartes es pārliecinājos, ka mēs braucam garām Lamanša šauruma ieejai un ar ārkārtīgu ātrumu dodamies uz ziemeļu jūrām.
Līdz vakaram mēs bijām nobraukuši divi simti jūdzes Atlantijas okeānā. Iestājās tumsa, un jūra līdz mēness lēktam ietinās krēslā.
Es iegāju savā kajītē. Aizmigt nevarēju. Kā lietuvēns mocīja mani. Šausmīgā postījuma aina atkal un atkal atausa manā atmiņā.
Kas pēc šīs dienas notikumiem ņemtos pasacīt, cik tālu «Nautils» aizvedīs mūs Ziemeļatlantijas ūdeņos? Arvien vēl tas brauca tāpat neapjaušami ātri! Vienmēr ziemeļu miglā tīts! Vai tas brauca gar Špicbergenu vai tuvojās Novaja Zemļas klinšu krastiem? Vai tas devās nepazīstamajos ūdeņos, Baltajā jūrā, Karas jūrā, Obas līcī, Ļa- hova arhipelāgā un vispār garām Sibīrijas nepazīstamajiem krastiem? To es nezināju pateikt. Es nevarēju vairs nojaust, cik laika tā aizritēja. Kuģa pulkstenis bij apstājies. Likās, diena un -nakts, tāpat kā polārajos apgabalos, nevirzās vairs noteiktā maiņu gaitā. Es tiku aizvests tajā svešajā pasaulē, kura tik ārkārtīgi ierosināja Edgara Po dzīvo fantāziju. Kā viņa teiksmainais varonis Edgars Pims, es domāju ieraudzīt «apsegas slēpto cilvēku, augumā lielāku nekā visi pārējie zemes apdzīvotāji, guļam šķērsām pie kāda ūdenskrituma, kas noslēdz pieeju pie pola»!
Varbūt es maldos, bet domāju, ka šis dēkainais «Nautila» brauciens ilga piecpadsmit vai divdesmit dienas, un nevaru pateikt, cik ilgi tas vēl būtu turpinājies, ja nenotiktu katastrofa, kas pārtrauca mūsu braucienu. Kapteinis Nēmo vairs nerādījās, tāpat arī viņa palīgs. Neviens no kuģa ļaudīm pat ne mirkli nebij redzams. «Nautils» gandrīz visu laiku turējās zem ūdens. Kad tas pacēlās virs līmeņa ieņemt svaigu gaisu, tā lūkas automātiski atvērās un noslēdzās. Tā gaita kartē vairs netika atzīmēta. Man nebij ne jausmas, kur īsti mēs atrodamies.
Es piezīmēšu vēl, ka nerādījās arī nomocītais un katru cerību zaudējušais kanādietis. Konsels nevarēja izdabūt no viņa ne vārda un baidījās, ka izmisumā un briesmīgās ilgās pēc dzimtenes viņš nepadara sev galu. Tāpēc uzraudzīja to ar vislielāko pašaizliedzību.
Katram saprotams, ka tādos apstākļos ilgi nebij izturams.
Dienu es jums nevaru pateikt, tikai kādu rītu, gaismai austot, es biju iesnaudies smagā un neveselīgā miegā. Pamodies es ieraudzīju Nedu Lendu pār mani noliekušos un izdzirdu viņa kluso balsi:
— Mēs bēgsim!
Es piecēlos sēdus.
— Kad mēs bēgsim? — es vaicāju.
— Nākamajā naktī. «Nautils» liekas pamests pilnīgi bez uzraudzības. Varu teikt — stulbums ir apmācis visus kuģa ļaudis. Vai jūs esat gatavs, profesora kungs?
— Jā. Kur mēs atrodamies? _
— Kādas zemes tuvumā, ķo es šorīt redzēju paceļamies no miglas divdesmit jūdzes uz austrumiem.
— Kas tā ir par zemi?
— To es nezinu, bet, lai kas tā būtu, patvērumu mēs tur atradīsim.
— Jā, Ned! Šonakt mēģināsim izbēgt, lai arī jūra mūs aprītu.
— Vējš ir liels un jūra viļņaina, bet es nebaidos divdesmit jūdzes nobraukt šajā vieglajā «Nautila» laiviņā. Es esmu tur jau novietojis drusku pārtikas un dažas pudeles ūdens.
— Es jums sekošu.
— Bet, ja mani pārsteigs, es aizstāvēšos, es labāk ļaušos nogalināties.
— Mēs mirsim visi kopā, draugs Ned.
Es biju gatavs uz visu. Kanādietis izgāja laukā. Es devos uz klāja, kur tikai ar pūlēm spēju noturēties kājās — tik spēcīgi bij viļņi. Debess bij draudoša. Bet, ja te kaut kur biezajā miglā atrodas zeme, tad jābēg. Mēs nedrīkstējām zaudēt nevienu dienu, nevienu stundu.
Es atgriezos salonā, reizē baidīdamies un arī vēlēdamies sastapt kaoteini Nēmo, reizē gribēdams un arī negribēdams viņu redzēt. Ko es viņam teikšu? Vai es spēšu noslēpt šausmas, ko viņš man iedveš? Nē! Labāk jau ne- sastapties ar viņu vaigu vaigā! Labāk pavisam aizmirst! Un tomēr…
Cik gara likās šī diena — pēdējā, ko es pavadīju uz «Nautila»! Es biju viens pats. Neds Lends un Konsels izvairījās sarunāties ar mani, lai nerastos aizdomas.
Ap sešiem es sēdos paēst, bet man nepavisam nebij ēstgribas. Ar visu riebumu tomēr piespiedos kaut cik iebaudīt, lai nenovājinātu savus spēkus.
Pusseptiņos Neds Lends ienāca manā kajītē un teica:
— Līdz bēgšanas brīdim mēs vairs neredzēsimies. Ap desmitiem mēness vēl nebūs uzlēcis. Mēs izlietosim tumsu. Nāciet tikai uz laivu. Mēs ar Konselu jūs tur jau gaidīsim.
Kanādietis izgāja, pat manas atbildes nenogaidījis.
Es gribēju uzzināt «Nautila» virzienu un devos salonā. Piecdesmit metru dziļumā mēs ar šausmīgu ātrumu braucām uz ziemeļaustrumiem.
Pārlaidu pēdējo skatienu visiem šiem dabas brīnumiem, šajā muzejā uzkrātajiem mākslas darbiem, visām šīm nepārspējamām kolekcijām, kurām kādu dienu jānogrimst jūras dibenā līdz ar viņu savācēju. Es traucos uzņemt savā atmiņā to visdziļāko iespaidu. Tā es tur paliku kādu stundu, griestu gaismas applūdināts, pārlūkodams visus šos vitrīnās mirdzošos dārgumus. Pēc tam atgriezos savā kajītē.
Tur apģērbu siltas jūras drēbes. Savācu visas savas piezīmes un rūpīgi noglabāju pie miesas. Sirds man sita spēcīgi, es nespēju apvaldīt to. Bez šaubām, savas skumjas un uztraukumu kapteinim Nēmo noslēpt man nebūtu izdevies.
Ko gan viņš darīja šajā acumirklī? Es piegāju pie viņa kajītes un klausījos — izdzirdu soļu troksni. Kapteinis Nēmo bij tur. Viņš nebij vēl gājis gulēt. Pie katras viņa kustības man likās, ka viņš ienāks šeit un vaicās, kāpēc es gribu bēgt. Mani pārmāca bailes. Iedoma tās vēl pastiprināja. Beigās es vairs nevarēju izturēt un jautāju sev, vai nebūtu labāk ieiet kapteiņa kajītē, nostāties viņam priekšā, ar skatienu un žestiem viņu izaicināt.