Tā bij neprātīga iedoma! Laime, ka es apspiedu to un izstiepos kojā, lai apvaldītu savu saviļņojumu. Mani nervi mazliet nomierinājās, bet uzbudinātās smadzenes nerima darboties: acu priekšā aizslīdēja mana dzīve šeit uz «Nautila», visi pēc «Ābrama Linkolna» atstāšanas piedzīvotie laimīgie un nelaimīgie atgadījumi. Zemūdens medības, Torresa jūras šaurums, Jaungvinejas mežoņi, uzskriešana sēklī, koraļļu kapsēta, Suecas tunelis, Santorinas sala, Krē- tas nirējs, Vigo līcis, Atlantīda, pērleņu sēklis, dienvidpols, iestrēgšana ledus blāķos, cīņa ar astoņkājiem, vētra Golfa straumē, «Atriebējs» un, beidzot, ar visiem ļaudīm nogremdētā kuģa drausmīgais skats!… Visi šie notikumi noslīdēja man gar acīm kā gaismas caurstrāvota, mainīga panorāma, un kapteiņa Nēmo augums pacēlās tajā milzeņa lielumā. Viņa būtne manā iztēlē izveidojās pārcilvēciskos apmēros. Tā nebij man radnieciska būtne, tas bij ūdens cilvēks, jūras ģēnijs!
Pulkstenis bij jau pusdesmit. Ar abām rokām es aizspiedu ausis, lai nedzirdētu dimdošos sirdspukstus. Ari acis es aizvēru. Nekā es vairs negribēju domāt. Vēl vesela pusstunda gaidu! Pusstunda lietuvēna žņaugu, no kuriem varēja kļūt traks!
Šajā acumirklī es izdzirdu klusas ērģeļu skaņas, nesaprotamas dziesmas pavadītu skumju melodiju — gluži kā kad tur raudātu dvēsele, kas tiecas saraut pēdējās saites ar šo pasauli. Es klausījos ar visiem saviem jutekļiem reizē ua aizturēju elpu tāpat kā kapteinis Nēmo, nogrimis muzikālā ekstāzē, kura to aizrāva pāri zemes robežām.
Tad man galvā piepeši iešāvās kāda briesmīga doma. Kapteinis Nēmo bij iznācis no savas kajītes. Viņš atradās salonā, kur man jāiet cauri, lai nokļūtu laivā. Tur es sastapšu viņu beidzamo reizi. Viņš ieraudzīs mani, varbūt uzrunās. Viena viņa žesta pietika, lai iznīcinātu mani, viena vārda, — lai piekaltu mani pie šā kuģa!
Pulkstenis bij jau desmit. Laiks atstāt kajīti un pievienoties maniem draugiem.
Vilcināties nebij iespējams, lai arī kapteinis Nēmo pavērstos pret mani. Uzmanīgi es vēru savas kajītes durvis; un tomēr man likās, ka tās atdarās ar lielu troksni. Var jau būt, ka šis troksnis atskanēja tikai manā iedomā.
Laiva kā lingas sviests akmens aizlidoja.
Taustīdamies es devos pa «Nautila» tumšajām ejām, ik mirkli apstādamies, lai apslāpētu skaļos sirdspukstus.
Tā aizkļuvu pie salona stūra durvīm. Klusītiņām atvēru tās. Salonā valdīja dziļa tumsa. Ērģeles dūca tikko sadzirdami. Kapteinis Nēmo bij tur. Mani viņš neredzēja. Man šķita, arī spilgtā gaismā viņš nepamanītu mani — tik dziļi bij nogrimis savā ekstāzē.
Es gāju pa paklāju, sargādamies no vismazākā troksnīša, lai viņš nepamanītu manu klātbūtni. Piecas minūtes pagāja, kamēr es nokļuvu līdz dibendurvīm, kuras veda uz bibliotēku.
Patlaban es taisījos vērt tās vaļā, kad kapteiņa Nēmo nopūta it kā pienagloja mani uz vietas. Es nomanīju, ka viņš pieceļas kājās. Es pat saskatīju viņa augumu, jo no bibliotēkas mazliet gaismas iespīda ari še. Rokas sakrustojis, viņš nāca uz manu pusi, klusu kā ēna slīdēdams pāri salonam. Aiz aizspiestām raudām cilājās viņa krūtis. Es izdzirdu viņu čukstam dažus vārdus — viņa pēdējos vārdus, ko uztvērušas manas ausis:
— Visuvarenais dievs! Diezgan! Diezgan!
Vai arī šo cilvēku sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi? …
Kā bez prāta es metos bibliotēkā. Uzskrēju pa galveno trapu un tad pa augšējo eju nonācu pie laivas. Pa vaļējo lūku nokļuvu laivā, kur priekšā jau bij abi mani biedri.
— Bēgsim! Bēgsim! :— es saucu.
— Tūliņ! — kanādietis atbildēja.
Atvere «Nautila» dzelzs korpusā bij noslēdzama un pieskrūvējama ar angļu atslēgu, ko kanādietis jau priekšlaikus bij apgādājies. Laivas ieeja tāpat aizdarāma. Kanādietis sāka atgriezt skrūves, kuras mūs vēl saistīja pie zemūdens kuģa. Piepeši kuģa iekšienē atskanēja troksnis. Divi cilvēki runāja uztrauktā balsī. Kas tas varēja būt? Vai mūsu bēgšana bij pamanīta? Es sajutu, ka Neds Lends iespiež man rokā dunci.
— Jā, — es čukstēju, — mēs pratīsim mirt!
Kanādietis bij darbu pārtraucis. Bet no viena vārda,
divdesmit reižu atkārtota, briesmīga vārda es sapratu uztraukuma cēloni uz «Nautila». Kuģa ļaudis neuzbudinājās par mums.
— Malstrēms! Malstrēms! — viņi kliedza.
Atjēdzies redzēju, ka esmu noguldīts kāda zvejnieka būdiņā.
Malstrēms! Vai vēl briesmīgāks vārds briesmīgākos apstākļos varēja kādreiz atskanēt mūsu ausīs? Tātad mēs bijām Norvēģijas visbīstamākajā piekrastes-joslā, «Nau- tils» bij ierauts šajā virpulī tieši tajā acumirklī, kad mūsu laiva taisījās atrauties no kuģa.
Kā zināms, paisuma laikā starp Fero un Lofotu salām iesprostotais ūdens ar nepārvaramu spēku sāk griezties virpulī. Izceļas tāds ūdens viesulis, no kura neviens kuģis nevar izkļūt laukā. No visām apvāršņa pusēm milzīgi viļņi gāžas šurp. Tā rodas mutulis, kuru pareizi sauc par «okeāna nabu» un kura pievilkšanas spēks aptver piecpadsmit kilometru lielu apjomu. Šeit ne vien kuģi ierauti dzelmē, bet arī vaļi un no polārajām jūrām ieklīdušie baltie lāči.
Te nu kapteinis Nēmo negribēdams, varbūt arī gribēdams, bij ievadījis savu «Nautilu». Tas griezās riņķī pa spirālveidīgu līniju, kuras gredzeni saraucās arvien šaurāki un šaurāki. Kuģim pieskrūvētā laiva tāpat griezās līdzi milzīgā ātrumā. Es sajutu smagu reibumu galvā, kāds ceļas no pārāk ilgas griešanās riņķī. Mēs izjutām ārkārtīgas izbailes un šausmas, asinsriņķošana apstājās, nervu darbība bij paralizēta, plūda auksti nāves sviedri! Kāds baigs troksnis ap mūsu laiviņu! Un rūkoņa, kas atbalsojās daudzu jūdžu tālumā! Dārdoņa, kad viļņi plīsa pret smailajām zemūdens klintīm, kad šķēlās pats cietākais akmens un resni baļķi, pēc norvēģu izteiciena, lūza kā salmiņi!