Es paņēmu piedāvāto parasta izskata cigāru, bet tas likās tīts no zelta lapiņām. Aizpīpēju pie mazas lampiņas, kas stāvēja uz elegantas bronzas pakājes, un ievilku pirmos dūmus ar baudu, kā jau kaislīgs smēķētājs, kas divas dienas nav dabūjis nekā aizkūpināt.
— Tas garšo lieliski, — es teicu, — bet tabaka tā nu gan nav.
— Nē, — kapteinis atbildēja, — šī nav ne Havannas, ne Austrumu tabaka. Tas ir kāds ar nikotīnu bagāts jūras augs, kuru man diezgan grūti nākas ievākt. Vai jūs savus sauszemes cigārus uzskatāt par labākiem?
— No šī brīža tie man liekas sliktāki, kapteiņa kungs.
— Smēķējiet, lūdzu, un neprātojiet, kā šie cigāri pagatavoti. Nekāda valsts iestāde tos nav kontrolējusi, bet man liekas, ka tāpēc tie nebūs sliktāki.
— Nē, pavisam otrādi.
Tad kapteinis Nēmo atvēra kādas durvis tieši pretim tām, pa kurām es biju ienācis bibliotēkā, un mēs iekļuvām ārkārtīgi lielā, spilgti apgaismotā telpā.
Tā bij plaša istaba noapaļotiem stūriem, apmēram desmit metru gara, seši plata un pieci augsta. Spīdošie, ar vieglām arabeskām greznotie griesti meta maigu, tomēr pietiekami dzidru gaismu pār visiem šajā muzejā sakopotajiem priekšmetiem. Tas patiešām bij muzejs, kur lietpratēja roka ar īstu māksliniecisku gaumi sakopojusi visas dabas un mākslas bagātības.
Ap trīsdesmit lielāko meistaru gleznas vienādos rāmjos greznoja sienas, kas bij apsistas ar stingriem zīmējumiem rotātiem audumiem. Starp gleznām karājās dārgi, mirdzoši ieroči. Es tūliņ saskatīju visdārgākās gleznas, kuras biju jau apbrīnojis Eiropas privātajās kolekcijās un gleznu izstādēs. No veco meistaru gleznām šeit bij Rafaela «Madonna», Leonardo da Vinči «Svētā jaunava», Korredžo «Nimfa», Ticiāna «Sieviete», Veronēzes «Pielūgšana», Muriljo «Debessbraukšana», kāds Holbeina portrets, Veļas- kesa «Mūks», Ribeiras «Moceklis», Rubensa «Ražas novākšanas svētki», Tehīra flāmu ainavas, trīs nelielas Že- rāra Dou, Metsi un Pola Potera žanra gleznas, divas 2e~ riko un Pridona ainavas un vairāki Bakuzēna un Vernē jūras skati. Starp moderno mākslinieku darbiem es ievēroju Delakruā, Engra, Dekampa, Troijona, Mesonjē, Do- binjī un citu gleznas un vairākas brīnišķas marmora un bronzas antīko skulptūru kopijas, kas, novietotas uz augstiem postamentiem, greznoja šā krāšņā muzeja stūrus, Patiešām, mani sāka pārņemt tā izbrīna un pārsteigums, par ko «Nautila» kapteinis jau bij ieminējies.
Tā bij plaša istaba noapaļotiem stūriem.
— Profesora kungs, — šis dīvainais cilvēks iebilda, — jūs atvainosiet to vienkāršību, ar kādu es jūs šeit ievedu, un arī to nekārtību, ko redzat.
— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es nezinu, kas jūs īsti esat, bet redzu, ka man darīšana ar mākslinieku!
— Tikai ar mākslas cienītāju, profesora kungs! Kādreiz man patika savākt un kopot šos skaistos cilvēka rokas darinājumus. Es biju kaislīgs meklētājs, nenogurdināms vācējs un tāpēc ari esmu sakopojis tik daudz vērtīgu mākslas darbu. Tā ir pēdējā piemiņa no zemes, kura man mirusi. Pēc manas sajūtas, jūsu modernie rakstnieki arī jau pieder senatnei; viņu mūžs ir divi vai trīs tūkstoši gadu, un manā atmiņā viņi visi sajūk kopā. Ģēniji nenoveco.
— Bet šie mūziķi, — es teicu, norādīdams uz Vēbera, Rosmi, Mocarta, Bēthovena, Haidna, Meijerbēra, Herolta, Vāgnera, Obēra, Guno un daudzu citu partitūrām, kuras atradās uz lielām pianīno — ērģelēm, kas aizņēma veselu istabas sienu.
— Šie mūziķi, — kapteinis Nēmo atbildēja, — ir Gr- feja laika biedri, jo hronoloģiskā starpība izdziest mirušo atmiņā, un es, profesora kungs, esmu miris gluži tāpat kā tie jūsu bijušie paziņas, kuri patlaban atrodas sešas pēdas apakš zemes.
Kapteinis Nēmo apklusa, it kā nogrimdams dziļās atmiņās. Stipri satraukts, es lūkojos viņā un klusēdams mēģināju uzminēt to, kas atspoguļojas viņa sejā. Ar elkoni atspiedies pret dārgu mozaīkas galdu, viņš mani vairs neredzēja, šķita pilnīgi aizmirsis.
Es netraucēju viņa pārdomas, bet turpināju aplūkot visu, kas šajā brīnišķīgajā istabā vēl bij sakopots.
Līdzās mākslas priekšmetiem te bij ari bagāta retu dabas produktu kolekcija. Galvenām kārtām kapteiņa Nēmo paša savākto augu, gliemežu un tamlīdzīgu okeāna iemītnieku izlase. Telpas vidū, elektriskās gaismas apmirdzēta, šļāca ūdens strūkla un izlija atpakaļ baseinā, kas bij darināts 110 milzīgas gliemežnīcas — tridaknas. Šim skaisti izrotātajam moluska apvalkam bij, mazākais, savi seši metri, tātad tas apmērā pārsniedza pat tās krāšņās tridaknas, kuras Venēcijas republika savā laikā dāvināja Fransuā I un no kurām Parīzes Sv. Silpicija baznīcai pagatavoti divi milzīgi kvēpināmie trauki.
Apkārt šim baseinam skaistās, vara skrūvēm piestiprinātās vitrīnās bij sakārtoti un novietoti jūras retumi, kādus jebkad redzējusi dabzinātnieka acs. Viegli iedomāties, ar kādu speciālista līksmi es tos aplūkoju.
Zoofītu nodalījumā bij redzami divu šādu grupu interesantākie pārstāvji: polipi un adatādainie. Pirmajā grupā bij redzamas tubiporas, vēdekļveidīgās gorgonijas, maigie Sīrijas sūkļi, Moluku salu koraļļi, jūras spalvas, Norvēģijas jūras brīnišķīgie augi, dažādas ombelilērijas, alcio- nārijas, vesela sērija madreporu, kuras mans skolotājs Milns Edvards tik gudri sadalījis nodalījumos un kuru vidū es ievēroju brīnišķīgās flabelīnas, Burboņu salas okulīnas, Antiļu salu «Neptūna ratus», visdažādākās koraļļu sugas un, visbeidzot, dīvainos polipus, kuru kolonijas veido veselas salas, kas kādā jaukā dienā kļūs par kontinentiem. Adatādainos, ko klāja bruņas, šeit pārstāvēja dažādas jūras zvaigznes, pantakrinas, komatulas, asterofonas, jūras eži, holotūrijas utt. Tā bij vesela šās grupas indivīdu kolekcija.