Mazliet nervozāks konhiologs[7] nudien apmulstu pie vitrīnām, kurās bij izstādīti neskaitāmi molusku paraugi. Es tur saskatīju nesamaksājami vērtīgas kolekcijas, kuru sīkākam aprakstam man tomēr pietrūkst laika. Pēc atmiņas pieminēšu tikai krāšņo «karaļmēteli» no Indijas okeāna; tā simetriskie, baltie plankumi spilgti atplaiksnījās uz sarkanbrūnā fona. Eiropas muzejos reti sastopamo karalisko, adatām apaugušo, spilgti krāsaino spondili, kuras vērtība, pēc manas saprašanas, sniedzas līdz divdesmit tūkstošiem franku. «Amūriņu» no Jaunholandes ūdeņiem, kurš arī visai reti sastopams. Senegalas sirdsveidīgos, eksotiskos dzīvniekus, baltās, trauslās divvāku gliemenes, kuras vislēnākā vēja pūsma var iznīcināt kā ziepju burbuli, Javas daudzējādās «laistītājas», lapu pārakmeņojumiem izrotātas dabzinātnieku augsti vērtējamās kaļķakmens caurules, veselu rindu pumpaiņu, gan Amerikas piekrastēs zvejotu dzeltenzaļganu, gan tumši brūnu no Austrālijas apvidiem, gan atrastu Meksikas jūras līcī, ievērojamu ar zvīņveidīgiem apvalkiem, un atkal dienvid- jūrās mājojošos un it sevišķi reti satopamos Jaunzēlandes apkaimes «piešus». Tālāk vēl varu minēt brīnišķās tel- linas, ārkārtīgi vērtīgās citeras un venusas, Trankbara
krastu režģainās kadranas, marmorētus «zābaciņus» ar plaiksnojošām perlamutra zvīņām, Ķīnas jūras zaļos papa- gailīšus, tikpat kā nepazīstamo koenduli sugas konusu un dažādo^ pasugu porcelānveidīgas gliemenes, kuras Indijā un Āfrikā tiek lietotas mūsu metāla naudas vietā. Un tad Austrumindijas vērtīgo gliemezi — «jūras lepnumu», litorinas, dofinilas, turitelas, jantinas, ovilas, voli- tas, olīvas, mitras, arfas, ķiveres, purpurgliemjus, lūpaiņus, tritonus, ceritas, vārpstas, strombus, pteroceras, patellas, hialas, kleodoras un visas pārējās ārkārtīgi trauslās gliemežu sugas, ko zinātne nosauc visglaimīgākajiem vārdiem.
Atsevišķā nodalījumā virknēs vijās visskaistākās elektriskās ugunīs mirdzošās pērles: rožainas, Sarkanajā jūrā izzvejotas, zaļas, dzeltenas, zilas, melnas — visbrīnišķīgākās visu jūru pērles, starp tām arī daža ziemeļu upju pērle, vārdu sakot, visretākie eksemplāri. Dažas no šīm pērlēm bija lielākas par baloža olu un dārgākas par to, ko ceļotājs Tavernjē pārdeva Pērsijas šaham, bet skaistuma ziņā pārspēja pat Maskatas imama pērli, ko es uzskatīju par visskaistāko pasaulē.
Vispār šīs kolekcijas vērtība nemaz nebij aprēķināma. Kapteinim Nēmo vajadzēja izdot miljonus, lai iegūtu šādu krājumu, un es sāku domāt, no kurienes viņam rodas nauda, lai apmierinātu savas kolekcionāra iegribas, bet tajā acumirklī viņš man sacīja:
— Jūs aplūkojat manas gliemežnīcas, profesora kungs. Patiešām, tās var interesēt dabzinātnieku, bet man personiski tām ir vēl kāda cita — valdzinošāka nozīme. Es tās esmu izzvejojis pats ar savu roku, un nav nevienas jūras, kuru es nebūtu pārmeklējis.
— Es saprotu, kapteiņa kungs, saprotu, kāds prieks atrasties starp šādām bagātībām. Jūs esat no tiem, kuri paša spēkiem ieguvuši savus dārgumus. Nevienam Eiropas muzejam nav tādas jūras retumu kolekcijas. Bet, ja nu es izšķiežu savas uzslavas tai, kas tad man vēl atliks kuģim, kurš to nes? Es nebūt negribu ielauzties jūsu noslēpumos. Un tomēr man jāatzīstas, ka «Nautils» ar savu dzinējspēku, ar mašīnām, kas to virza, ar visām tā ierīcēm visaugstākajā mērā kairina manu ziņkāri. Es redzu pie šīs telpas sienām sakārtus pilnīgi nepazīstamus instrumentus. Vai drīkstu vaicāt? …
— Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja, — es jau jums teicu, ka uz šā kuģa esat pilnīgi brīvs, neviena
Es iegāju kopteiņa kajītē.
«Nautila» nodaļa jums nav aizliegta. Ja gribat, varat aplūkot to sīki jo sīki, un man būs patīkami jūs pavadīt.
— Nezinu, kā jums pateikties, kapteiņa kungs, bet es nevēlos jūsu laipnību velti izlietot. Es tikai gribētu zināt, kādiem nolūkiem domāti šie fizikas instrumenti.
— Profesora kungs, gluži tādi paši instrumenti atrodas manā istabā — un tur es gribu jums pastāstīt par to lietošanas veidu. Bet vispirms nāciet aplūkot kajīti, kura jums ierīkota. Jums taču jāzina, kādos apstākļos dzīvosiet uz «Nautila».
Pa vienām no visos ieapaļajos stūros ierīkotajām durvīm es kopā ar kapteini Nēmo izgāju šaurā gaitenī. Kapteinis mani aizvadīja kuģa priekšgalā, un tur es atradu nevis kajīti, bet eleganti iekārtotu istabu ar gultu, tualetes galdu un citām mēbelēm.
Man tikai atlika pateikties namatēvam.
— Jūsu kajīte ir līdzās manējai, — viņš teica, kādas durvis atvērdams, — bet no manas kajītes nokļūst tieši tajā, kuru nupat atstājām.
Es iegāju kapteiņa kajītē. Tā bij ārkārtīgi vienkārši ierīkota un gandrīz atgādināja mūka celli. Tur bij vienīgi dzelzs gultiņa, rakstāmgalds un nedaudzi tualetes piederumi. Telpa bij tikai pa pusei apgaismota. Nekāda greznumā nemanīja, te atradās pats nepieciešamākais.
Kapteinis Nēmo norādīja man uz kādu sēdekli.
— Sēstieties, lūdzu, — viņš teica.
Es apsēdos, un kapteinis iesāka stāstīt.
XII
VISS TIKAI AR ELEKTRĪBU
— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo teica, rādīdams pie sienām novietotos instrumentus,— te ir visi «Nautila» vadīšanai nepieciešamie rīki. Te, tāpat kā salonā, tie ir pastāvīgi manu acu priekšā, un no tiem es ik mirkli redzu mūsu atrašanās vietu un virzienu. Daži no tiem jums būs pazīstami, piemēram, šis termometrs, kas rāda «Nautila» iekšējo telpu temperatūru; barometrs, kas rāda gaisa spiedienu un gaidāmās laika pārmaiņas; higro- metrs — gaisa mitruma noteikšanai; šī stikla caurule, kuras saturs sadalīdamies ziņo par vētras tuvošanos; kompass, kurš norāda kuģa virzienu; sekstants, ar kuru pēc saules augstuma noteic platuma grādu; hronometri, ar kuru palīdzību mēs nosakām garuma grādu, un, vispēdīgi, dienas un nakts tālskati, ar kuriem es izlūkoju katru vietu apvārsnī, kad «Nautils» paceļas virs ūdens.