— Tie visi ir jūras braucēju parastie instrumenti, — es atteicu, — tos es visus pazīstu. Bet te, bez šaubām, ir arī vēl citi, kas speciāli kalpo «Nautila» vajadzībām. Vai šī ciparotā plāksne ar kustīgo adatu nav manometrs?
— Tas patiešām ir manometrs. Saskardamies ar ūdeni, tas rāda ūdens spiedienu un līdz ar to dziļumu, kādā mans kuģis patlaban atrodas.
— Un šīs savādās zondes?
— Tās ir termometriskās zondes, kuras rāda dažādo ūdens slāņu temperatūru.
— Un tie instrumenti, kuru nozīme man gluži sveša?
— Te man jums, profesora kungs, jāsniedz plašāks paskaidrojums. Uzklausieties, lūdzu, — kapteinis Nēmo sacīja.
Kādu brīdi viņš klusēja, tad atsāka:
— Dabā ir lielisks, paklausīgs, ātrs un viegli rīkojams spēks, kas pilnīgi pārvalda manu kuģi. Viss te notiek tikai ar tā palīdzību. Sis spēks dod man gaismu, siltumu, ir visas manas mehāniskās ierīces dvēsele. Un šis spēks ir elektrība.
— Elektrība! — es iesaucos pārsteigts.
— Jā, profesora kungs.
— Tomēr, kapteiņa kungs, jūsu kuģa gaitas ātrums grūti savienojams ar elektrības pazīstamo spēku. Līdz šim tās dinamiskās iespējas bij diezgan aprobežotas un to lietoja tikai atsevišķos sīkākos gadījumos,
— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo atsaucās, — mani elektrības izmantošanas līdzekļi ir neparasti — tas ir viss, ko es jums varu teikt.
— Es negribu uzmākties, kapteiņa kungs, tomēr esmu ārkārtīgi pārsteigts par jūsu sasniegumiem. Atļausiet vēl vienu jautājumu, uz kuru jūs varat arī neatbildēt, ja tas jums liekas nevietā. Elementi, kurus jūs lietojat šī brīnišķā dzinējspēka ražošanai, taču ātri nolietojas. Piemēram — kā jūs papildināt savus cinka krājumus, ja jums nav nekādu sakaru ar sauszemi?
— Uz jūsu jautājumu viegli atbildēt, — kapteinis Nēmo tūliņ atteica. — Vispirms man jums jāaizrāda, ka jūras dzelmē ir tādi cinka, dzelzs, sudraba un zelta slāņi, kurus derētu gan izmantot. Bet no zemes metāliem es neņemu nekā, vienīgi jūra man sniedz visu, kas nepieciešams manas elektrības radīšanai.
— Vienīgi jūra?
— Jā, profesora kungs. Un līdzekļu tās iegūšanai man arī netrūkst. Savienodams vadus, kuri nogremdēti dažādos dziļumos, es varētu dabūt elektrisko strāvu no ūdens slāņu nevienādās temperatūras, tomēr es izlietoju citu — praktiskāku sistēmu. ^
— Kādu?
— Jums būs zināms jūras ūdens sastāvs. Katrā tūkstotī gramu atrodas deviņdesmit seši ar pusi procenta ūdens un apmēram divi ar trešdaļu procenta hlora nātrija. Bez tam tas nelielos daudzumos satur hlora kalciju, hlora magniju un kāliju, broma magniju, sulfāta magniju un karbonāta kaļķus; jūs redzat, ka hlora nātrijs tur atrodams pietiekamā daudzumā. Un to tad es arī atdalu no jūras ūdens un izlietoju nepieciešamo elementu pagatavošanai.
— Nātriju?
— Jā gan, profesora kungs. Nātriju ar dzīvsudrabu sajaucot, rodas maisījums, kurš atvieto cinku Bunzena elementu kopā. Dzīvsudrabs nekad nenolietojas. Nātrijs gan ar laiku izsīkst, bet jūra man to piegādā pietiekamā daudzumā. Man jums jāsaka, ka nātrija baterijas uzskatāmas par visstiprākajām un ka to spēks ir divkārt lielāks par cinka bateriju spēku.
— Es saprotu labi, kapteiņa kungs, cik liela nozīme nātrijam tajos apstākļos, kuros jūs dzīvojat. Jūrā tas ir atrodams. Labi. Bet vispirms tas jādabū rokā, pareizāk sakot, jādestilē. Kā jūs to darāt? Šķiet gan, ka jūsu baterijas pašas arī varētu jums pakalpot šajā ekstrahēšanas procesā, bet, ja gluži nemaldos, mašīnu patērējamais nātrija daudzums ekstrahēšanas procesā pārsniedz to, ko tās tai pašā laikā spēj ražot. Iznāk, ka nātrija ekstrahēšanai jūs patērējat vairāk, nekā saņemat pretī!
— Tāpēc, profesora kungs, es nātriju neiegūstu ar baterijām, bet tam nolūkam vienkārši lietoju akmeņogles, ko izrok no zemes.
— No zemes? — es iesaucos pārsteigts.
— Ja jums patīk, sacīsim — no jūras, — kapteinis Nēmo atbildēja.
— Tātad jūs esat ierīkojis zemūdens ogļraktuves?
— Aronaksa kungs, jums būs gadījums tās redzēt. Lūdzu tikai mazliet paciesties, un tam jums laika diezgan. Tikai vienu iegaumējiet: jūra man sniedz itin visu. Tā man dod elektrību, elektrība savukārt «Nautilam» sniedz siltumu, gaismu un dzinējspēku, vārdu sakot, dzīvību.
— Izņemot gaisu, ko jūs elpojat.
— Ai! Es varētu ražot arī elpošanai nepieciešamo gaisu, bet tas man nav vajadzīgs, jo es taču varu pēc patikas pacelties virs ūdens līmeņa. Bet, ja elektrība man arī neražo elpojamo gaisu, tad, mazākais, tā iedarbina milzīgos sūkņus, ar kuriem gaisu sadzen speciālos rezervuāros, un tas man dod iespēju uzturēties okeāna dziļumos tik ilgi, cik tas vajadzīgs.
— Kapteiņa kungs, — es teicu, — man atliek tikai izbrīnīties. Acīm redzot, jūs esat atklājis to, ko cilvēki, bez šaubām, kādreiz atklās, proti, elektrības īsto dinamisko spēku.
— Es nezinu, vai viņi atklās to, — kapteinis dzedri atteica. — Lai nu būtu kā būdams, jūs zināt, kur es vispirmāk pielietoju šo neatsveramo spēku. Tas mūs apgaismo vienmērīgāk un ilgāk nekā pati saule. Bet tagad aplūkojiet šo pulksteni; tas arī ir elektrisks un iet precīzāk nekā vislabākie hronometri. Es to pēc itāļu pulksteņu parauga esmu iedalījis divdesmit četrās stundās, jo man neeksistē ne diena, ne nakts, ne saule, ne mēness, bet vienīgi šī mākslīgā gaisma, ko es ņemu līdzi jūras dzīlēs. Paskatieties, patlaban ir desmit no rīta.
— Jā, tieši desmit.
— Un te būs vēl viens elektrības lietošanas veids. Šī ciparotā plāksne, kas te pie sienas jūsu priekšā, norāda «Nautila» gaitas ātrumu. Elektrisks vads savieno to ar lagas skrūvi, un tās rādītāja adata man pilnīgi pasaka, cik ātri kuģis katrreiz brauc. Paraugieties, patlaban mēs braucam ar mērenu ātrumu — piecpadsmit jūdzes stundā.