— Tas ir tik brīnišķīgi! — es izsaucos. — Saprotu labi, ka esat rīkojies pareizi, izlietodams elektrības spēku, kas savā laikā izskaudīs vēju, ūdeni un tvaika dzinējspēku.
— Mēs vēl neesam galā, — kapteinis Nēmo ieminējās,
celdamies kājās. — Ja jums patiktu man sekot, mēs varētu iet aplūkot «Nautila» pakaļējo daļu.
Patiešām, es biju jau iepazinis visu zemūdens kuģa priekšējo daļu, kurai no centra līdz priekšgala tarānam bij šāda iekārta: piecus metrus gara ēdamistaba, ar ūdens necaurlaidēju sienu nošķirta no bibliotēkas, arī piecus metrus garas; tad lielais, desmit metru garais salons, ar tādu pašu starpsienu nošķirts no piecus metrus garās kapteiņa kajītes; tālāk — man ierādītā divarpus metrus garā kajīte un, beidzot, gaisa rezervuāra telpa, septiņar- pus metrus gara, kura sniedzās līdz pašam kuģa priekš- n vadnim. Tātad šīs daļas garums bij trīsdesmit pieci metri. Ūdens necaurlaidējās sienās bij ierīkotas ar kaučuka aizšaujamiem hermētiski noslēdzamas durvis gadījumam, ja «Nautils» dabūtu sūci.
Es sekoju kapteinim Nēmo pa kuģa sānu gaiteņiem, un tā mēs nokļuvām vidustelpās. Tur ūdens necaurlaidēju sienu spraugā bij redzams kaut kas līdzīgs akai. Sienai piestiprināts dzelzs traps veda augšup. Es apvaicājos kapteinim, kādam nolūkam domāts šis traps.
— Pa to var nokļūt pie laivas, — viņš atbildēja.
— Kā? — es iesaucos izbrīnījies. — Vai tad jums ir arī laiva?
— Bez šaubām. Priekšzīmīga laiva, viegla un negrimstoša, ar kuru var vizināties un zvejot.
— Bet, ja to gribat lietot, jums katrā ziņā jāpaceļas virs jūras līmeņa.
— Nebūt ne. Laiva novietota speciālā iedobumā «Nautila» kurpusa augšējā malā ārpusē. Tā ir hermētiski noslēdzama, nelaiž cauri ūdeni un piestiprināta ar stiprām skrūvēm. Šis traps noved pie kuģa virsā ierīkotas lūkas cilvēka resnumā, kurai tieši pretī ir tāda pati lūka laivas sānos. Pa šīm divkāršajām lūkām es iekļūstu laivā. Aiz manis aizslēdz sienu, proti, «Nautila» lūku, es pats ar skrūves palīdzību atslēdzu laivu, atsvabinos no kuģa, un tā ārkārtīgi strauji uzšaujas augšup virs jūras līmeņa Tur es atveru līdz tam rūpīgi noslēgto lūku izejai uz laivas klāja, uzvelku buras vai ņemu rokās airus un sāku vizināties.
— Bet, kā tad jūs nokļūstat atpakaļ kuģī?
— Es neatgriežos, profesora kungs, tas pats paceļas pie manis.
— Pēc jūsu pavēles?
Ši spilgti apgaismotā mašīnu telpa bij, mazākais, divdesmit metru gara.
— Pēc manas pavēles. Elektrības kabelis savieno mani ar kuģi. Es nosūtu telegrammu, un ar to pietiek.
— Patiešām! — es iesaucos, gluži apdullis no visiem šiem brīnumiem. — Tas taču ir tik vienkārši!
Izgājis cauri priekšiņai, kur atradās traps, kas veda uz klāju, es nokļuvu divus metrus garā kajītē, kur Kon- sels ar Nedu Lendu patlaban ņēmās notiesāt lieliskās brokastis. Tad atvērās kādas durvis — un es ieraudzīju trīs metrus garu virtuves telpu — kambīzi, kas atrādās starp kuģa plašajām pārtikas produktu krātuvēm.
Tur elektrība, spēcīgāka un paklausīgāka nekā gāze, izpildīja visus nepieciešamos darbus. Metāla vadi zem pavardiem novadīja platīna ierīcē karstumu, ko varēja lietot un regulēt pēc patikas. Ar elektrību karsēja arī destilācijas mašīnas, un tās iztvaikošanas ceļā sagādāja lielisku dzeramo ūdeni. Aiz virtuves atradās vannas istaba, kur krāni pēc vēlēšanās piegādāja siltu vai aukstu ūdeni.
Tālāk bij kuģa ļaužu telpa, piecus metrus gara. Bet tur durvis bij noslēgtas, un es nedabūju aplūkot tās iekārtu, pēc kuras varētu spriest par šā kuģa apkalpei nepieciešamo cilvēku skaitu.
Gaiteņa galā bij redzama parasta siena, kas kuģa ļaužu kajīti atdalīja no mašīnu telpām. Durvis atvērās, un es atrados telpā, kur kapteinis Nēmo, acīm redzot, pirmās šķiras inženieris, bij novietojis kuģa dzinējus.
Šī spilgti apgaismotā mašīnu telpa bij, mazākais, divdesmit metru gara. Tā bij sadalīta divās daļās — pirmajā ievietota elektrības ražotāja ierīce, bet otrajā — mehānisms, kas dzina kuģa skrūvi.
Vispirms mani pārsteidza sui generis[8] smarža šajā telpā. Kapteinis tūliņ ievēroja manu izbrīnu.
— Tās ir gāzes, ko atdala izlietojamais nātrijs, tomēr tā tikai nesvarīga neērtība. Katru rītu mēs brīvā gaisā pamatīgi izvēdinām savu kuģi.
Es ar viegli saprotamu interesi aplūkoju «Nautila» mašīnas.
— Jūs redzat, es lietoju nevis Rumkorfa, bet gan Bun- zena elementus, — kapteinis Nēmo paskaidroja. — Pirmie man būtu par vājiem, Bunzena elementu ir mazāk, bet tie spēcīgāki, un izmēģinājumi pierādījuši, ka tas vissvarīgākais. Ražotā elektrība ar milzu elektromagnētu palīdzību tiek novadīta uz telpu, kur atrodas sevišķas sistēmas virzuļi un zobrati, kas griež skrūves vārpstu. Skrūve ir seši metri diametrā, garums — astoņarpus metri, bet apgriezieni sasniedz simts divdesmit sekundē.
— Un brauciena ātrums?
— Piecdesmit jūdzes stundā.
Šeit bij kāds noslēpums, bet es nepūlējos to uzminēt. Kā elektrība varēja iedarboties ar tādu neticamu spēku? No kurienes īsti cēlās šī gandrīz neierobežojamā vara? Vai gan šis spēks slēpās sevišķās spoļu ierīcēs? Vai varbūt kādā nepazīstamā transmisiju veidā, kas virzuļus varēja kustināt neiedomājami ātri? To es nespēju izprast.
— Kapteini Nēmo, — es ieminējos, — esmu redzējis rezultātus un nemēģinu tos izskaidrot. Es redzēju «Nau- tilu» manevrējam ap «Ābramu Linkolnu» un zinu tā ātrumu. Bet nepietiek braukt vien, jāzina taču — uz kurieni braukt! Nepieciešama iespēja virzīt kuģi uz labo un uz kreiso pusi, uz augšu un uz leju. Kā jūs iespējat nolaisties dziļumā, kur sastopaties ar simt atmosfēru spiediena pretspēku? Kā jūs atkal paceļaties virs jūras līmeņa? Un, pēdīgi, — kā jūs noturaties tajā dziļumā, kāds jums nepieciešams? Varbūt es esmu uzmācīgs, jums visu to jautādams?