Tāds bij šis notikums, kas no jauna iekvēlināja sabiedrības ziņkāri. No šā brīža visus nenoskaidrotos nelaimes gadījumus uz jūras pierakstīja noslēpumainajam briesmonim. Šo fantastisko radījumu uzskatīja par vainīgu pie visām tām kuģu bojā ejām, kuru skaits diemžēl ir diezgan prāvs, jo no trīstūkstoš avarējušiem kuģiem, kuru bojā eju ik gadus reģistrē «Bureau Veritas», mazākais, divi simti skaitās pazuduši bez vēsts ar visu komandu un kravu.
Tātad pareizi vai nepareizi, bet par kuģu bojā ejas cēloni tagad uzskatīja nezināmo nezvēru, un tāpēc satiksme starp kontinentiem kļuva arvien bīstamāka un bīstamāka, un sabiedrība kategoriski pieprasīja, lai jūru beidzot par katru cenu atbrīvotu no šā šausmīgā dzīvnieka.
II
PAR UN PRET
Aprakstīto notikumu laikā es atgriezos no kādas zinātniskas ekspedīcijas ceļojuma pa tuksnešaino Nebrasku Savienotajās Valstīs. Kā Parīzes Dabzinātņu. muzeja ad- junktprofesoru franču valdība mani bij piekomandējusi šai ekspedīcijai. Pēc sešiem Nebraskā pavadītiem mēnešiem es marta beigās ar vērtīgām kolekcijām pārbraucu Ņujorkā un biju nodomājis maija sākumā doties uz Parīzi. Pirms aizbraukšanas es nodarbojos ar savu mineraloģisko, botānisko un zooloģisko kolekciju kārtošanu. Tieši tajā laikā «Skotija» piedzīvoja šo nelaimes gadījumu.
Protams, es toreiz uzmanīgi sekoju šim plaši pārrunājamam jautājumam, lasīju un pārlasīju visas Amerikas un Eiropas avīzes, bet nekur neatradu atrisinājumu. Šī noslēpumainība vēl vairāk iekarsēja manu ziņkāri. Nespēdams tikt ,pie kāda noteikta secinājuma, metos no vienas galējības otrā. Par noslēpumainās būtnes eksistenci šaubīties vairs nebij iespējams, neticīgie paši varēja pārliecināties, apskatot «Skotijas» bojājumu. Kad atbraucu Ņujorkā, strīdi par šo jautājumu bij sasnieguši visaugstāko pakāpi. Ne visai kompetentu cilvēku agrākās hipotēzes par peldošu salu vai nenotveramu rifu tagad bij galīgi atmestas. Patiešām — kā gan šis peldošais rifs bez jebkādas mašīnu ierīces varētu kustēties ar tādu neaptveramu ātrumu?
Tāpat nedzirdēja vairs runājam par tvaikoņa peldošu korpusu, par kāda sadragāta kuģa milzīgām atliekām, jo tas viss bij nesavienojams ar tik milzīgu ātrumu.
Tādā kārtā atlika tikai divi minējumi, pēc kuriem arī visi interesenti sadalījās divās daļās: viena iedomājās milzīgu zemūdens dzīvnieku, otra — «zemūdeņs kuģi» ar neparasti stipru dzinēju.
Šī otrā — pirmajā acu uzmetienā visai ticamā teorija nekādi nevarēja atspēkot abās puslodēs izdarītos meklējumus un pētījumus. Grūti bij iedomāties, ka privāts cilvēks varētu iegūt lietošanai tādu kuģi. Kur un kā viņš to uzbūvētu, pie tam vēl pilnīgi slepeni?
Tikai kādai valdībai bij iespējams konstruēt tādu postošu mašīnu, un mūsu drūmajos laikos, kad cilvēki tā pūlas papildināt un izsmalcināt kara ieročus, viegli iespējams, ka kāda valsts, citām nezinot, uzbūvējusi un izmēģinājusi šo drausmīgo kuģi. Šaspo šautenēm sekoja torpēdas, torpēdām — zemūdens tarāni, bet pēc tam jānāk reakcijai. Mazākais, iespējams tas bij. Taču hipotēze par zemūdens kara kuģi sabruka, jo visas valdības sniedza noliedzošus paskaidrojumus. Tā kā runa bij par sabiedriskām interesēm, jo visvairāk cieta transatlantiskā satiksme, tad šo valdību paskaidrojumus nevarēja apšaubīt. Tāpat nav iespējams veikt tāda kuģa būvi slepeni; ja jau atsevišķam cilvēkam grūti to izdarīt slepus, tad valdībai tas nepavisam nebūtu pa spēkam, jo visus tās pasākumus rūpīgi uzmana varenās valstis — sāncenses.
Tādā kārtā pēc aptaujas Anglijā, Francijā, Vācijā, Krievijā, Spānijā, Itālijā, Amerikā un pat Turcijā iedoma par zemūdens kuģi galīgi tika atmesta. Par spīti bulvāru preses zobgalībām, no jauna uzpeldēja jautājums par briesmoni, un uztrauktā iztēle drīz vien radīja visfantastiskākās hipotēzes.
Kad atgriezos Ņujorkā, ļoti daudzi nāca izdibināt manus uzskatus šajā jautājumā. Francijā es biju izdevis grāmatu divos sējumos ar virsrakstu «Jūras dzīļu noslēpumi». Šī grāmata, ko zinātnieki uzņēma visai labvēlīgi, man piešķīra speciālista slavu šajā diezgan neizpētītajā dabzinātņu nozarē, un tāpēc neatlaidīgi gribēja uzzināt manās domas. Kamēr vien varēju, es noliedzu, ka tāda parādība vispār iespējama. Bet tad avīze «New York Herald» vērsās tieši pie «augstcienījamā Pjēra Aronaksa — Parīzes muzeja profesora» ar lūgumu izteikt savus uzskatus. Nu vairs nekā nevarēja darīt. Nebij iespējams klusēt. Es aplūkoju problēmu vispusīgi — ir no politiskās, ir zinātniskās puses — un tad 30. aprīļa numurā citēju šā plašā, motivējumiem bagātā raksta secinājumus.
«Tātad, citu pēc citas iztirzājis visas hipotēzes un atmetis visus pārējos minējumus, esmu spiests atzīt, ka eksistē kāds ārkārtīgi stiprs jūras dzīvnieks.
Okeāna dziļumus mēs nepavisam vēl nepazīstam. Zonde dibenu nekad nav aizsniegusi. Kas notiek tajos neizmērojamos bezdibeņos? Kādi dzīvnieki uzturas divpadsmit un piecpadsmit jūdzes zem jūras līmeņa? Kāds ir šo dzīvnieku organisms? Uz visiem šiem jautājumiem pat apmēram nav iespējams atbildēt.
Bet, tagadējo problēmu risinot, rodas šāda dilemma.
Vai mēs pazīstam mūsu planētas dzīvās būtnes vai ne?
Ja ne, ja ihtioloģijas nozarē daba paglabājusi mums dažādus noslēpumus, tad itin dabiski ir pieļaut, ka ir zivis vai vaļveidīgu sugu un pasugu dzīvnieki, vai pat mums nepazīstamas dziļūdens sugas, kuras mājo mērījumiem nepieejamās jūras dzīlēs un tikai aiz gadījuma, nejaušības vai vienkārši aiz iegribas šad un tad paceļas okeāna virspusē.