— Tikai?
— Tikai, Aronaksa kungs, un šī aprēķina pareizību viegli var pārbaudīt. Man ir papildu rezervuāri ar simt tonnu lielu tilpumu. Es tātad varu nolaisties ievērojamā dziļumā. Ja nu es gribu pacelties virs līmeņa, man tikai jāizsūknē šis ūdens un pilnīgi jāiztukšo visi rezervuāri, lai «Nautils» ar vienu desmitdaļu sava apjoma paceltos virs jūras līmeņa,
Pret šiem skaitļu apstiprinātajiem secinājumiem man nebij nekā, ko iebilst.
— Es piekritu jūsu aprēķiniem, kapteiņa kungs, — es teicu, — un būtu ari gluži aplam mēģināt tos apstrīdēt, jo katra diena apliecina to pareizību. Bet man tomēr radās vēl kāds grūti paveicams kavēklis.
— Kāds, profesora kungs?
— Tūkstoš metru dziļumā «Nautila» sienām taču jāiztur simt atmosfēru liels spiediens. Ja nu jūs gribat iztukšot savus papildu rezervuārus, lai samazinātu kuģa svaru un paceltos virspusē, tad jūsu sūkņiem jāpārvar šis simt atmosfēru spiediens, tas ir, simt kilogramu uz ikvienu kvadrātcentimetru… Un tas prasīs tādu spēku …
— Kādu tikai elektrība man var dot, — kapteinis Nēmo pārtrauca mani. —- Es atkārtoju, profesora kungs, ka manu mašīnu dinamiskas iespējas ir gandrīz vai neaprobežojamas. «Nautila» sūkņiem ir milzīgs spēks, par to jūs paši varējāt pārliecināties^ kad to ūdens strūklas kā spēcīga straume gāzās pret «Ābramu Linkolnu». Tomēr savus papildu rezervuārus es lietoju, tikai lai sasniegtu vidējo —• tūkstoš pieci simti līdz divi tūkstoši metru dziļumu. Es taupu savas mašīnas. Ja man rodas iedoma apmeklēt okeāna dzīles divas vai trīs ljē[9] zem okeāna līmeņa, es lietoju citādus — mazliet sarežģītākus, tomēr tikpat drošus manevrus.
— Kādus, kapteiņa kungs?
— Tad man jums jāpastāsta, kādā kārtā «Nautils» vispār tiek vadīts.
— Es ļoti vēlētos to dzirdēt.
— Lai pagrieztu šo kuģi uz labo vai kreiso pusi, lai virzītu taisni uz priekšu, vārdu sakot, lai vadītu to horizontālā virzienā, es lietoju parastu stūri, piestiprinātu ķīļa galā pie resnas sijas. Šo stūri virza stūres rats un stūres troses. Bet es varu «Nautilu» virzīt arī no augšas lejup un no lejas augšup, proti, vertikālā virzienā; šai vajadzībai es lietoju divas sānos piestiprinātas, kustināmas, dažādi izliecamas ieslīpas plātnes; tās var ieņemt jebkuru stāvokli, un tās iedarbina no iekšējām telpām stipri virzuļi. Ja plātnes nostādītas paralēli kuģim, tad tas iet horizontālā virzienā. Ja tās pagriež slīpi, kuģis, skrūves dzīts, saskaņā ar slīpnes leņķi vai nu grimst pa manis izvēlēto diagonāles garumu, vai arī paceļas augšup, tāpat sekodams šai diagonālei. Bet, ja man iepatīkas pacelties augšup sevišķi ātri, es apturu skrūvi, un kuģis no ūdens spiediena pa vertikāli šaujas tikpat ātri, kā ūdeņraža piepildīts balons uzlido gaisā.
— Bravo, kapteini. — es iesaucos. — Bet kā gan stūrmanis var ieturēt to ceļu pa ūdeņiem, ko jūs viņam norādāt?
— Stūrmanis atrodas stikla kabīnes iedobumā «Nautila» korpusa augstākajā vietā. Šā iedobuma iluminatora stikli ir ļoti biezi un lēcveidīgi.
•— Vai tie spēj izturēt tik lielu spiedienu?
— Pilnīgi. Pret triecienu vārīgajam kristālam tomēr piemīt ievērojama pretestības spēja. Zvejas mēģinājumos elektrības gaismā Ziemeļjūrā 1864. gadā šādas matērijas plāksnes bij tikai septiņus milimetrus biezas; izrādījās, ka tās iztur sešpadsmit atmosfēru spiedienu, pie tam laiz- damas cauri spēcīgos, siltos starus. Turpretī mani stikli ir divdesmit vienu centimetru biezi, tātad trīsdesmit reizes biezāki par nupat minētajiem.
— Saprotu, kapteiņa kungs. Bet galu galā, lai varētu redzēt, gaismai nepieciešams lauzt tumsas varu; es nevaru iedomāties, kā jūras bezdibeņa naktī…
— Stūrmanim aiz muguras ierīkots milzīgs elektrisks reflektors, kas apstaro jūru pusjūdzes tālumā.
— Aļ Bravo, trīskārt bravo, kapteini Nu es saprotu to iedomātā narvaļa fosforisko spīdumu, par kuru zinātnieki tik daudz lauzījuši galvas! Pie tās pašas reizes man jājautā —: vai «Nautila» un «Skotijas» sadursme, kas sacēla tik lielu uztraukumu, notika nejauši?
— Pilnīgi nejauši, profesora kungs. Trieciena brīdī es braucu tikai divus metrus zem ūdens līmeņa. Es tomēr tūliņ redzēju, ka sadursmei nebūs nekādu bīstamu seku.
■— It nekādu, kapteiņa kungs. Bet kas attiecas uz jūsu sastapšanos ar «Ābramu Linkolnu» …
— Profesora kungs, man ir žēl šā viena no labākajiem amerikāņu flotes kuģiem, bet tas uzbruka, un man taču bij jāaizstāvas! Es tomēr apmierinājos tikai ar to, ka padarīju fregati nekaitīgu. Kurā katrā tuvākajā ostā tā savus bojājumus viegli varēs izlabot.
— Ak, kaptein! — es iesaucos īsti sajūsmināts. — Jūsu «Nautils» patiešām ir brīnišķīgs kuģis!
— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja, patiesi aizkustināts, — un es to mīlu kā kaulu 110 mana kaula! Jūsu kuģiem patvaļīgā okeānā draud briesmas no visām pusēm; jūras ūdeņos jūs vispirms it kā apņem bezdibenis, kā to teicis holandietis Jensens, turpretim uz «Nautila» cilvēka sirds paliek gluži mierīga, jo nav ko bīties. Nav jābaidās ielauzuma, jo kuģa divkāršais korpuss ir izturīgs kā masīvs dzelzs klucis; nav nekādas takelāžas, ko svārstīšanās un gāzelēšan^ varētu sapostīt; nav buru, ko vējam saplosīt; nav katlu, ko apdraudētu tvaika eksplozija; nevar izcelties ugunsgrēks, jo šis kuģis nav būvēts no koka, bet no tērauda platēm; nav vajadzīgs og|u, jo tā mehāniskais dzinējspēks ir elektrība; nav nekādu sadursmes briesmu, jo kuģis viens pats peld pa ūdens dziļumiem; ari vētru nav jābaidās, jo dažus metrus zem ūdens līmeņa tas atrodas absolūtā klusumā! Redzat, profesora kungs, tas ir kuģis vārda īstajā nozīmē! Un, ja taisnība, ka izgudrotājs uzticas savam kuģim vairāk nekā inženieris konstruktors, bet konstruktors vairāk nekā kapteinis, tad jūs sapratīsiet, kādā mērā es paļaujos uz savu «Nautilu», jo es pats esmu reizē kapteinis, konstruktors un inženieris!