Kapteinis Nēmo visu to teica ar aizraujošu daiļrunību. Dzirkstošās acis un kaisles pilnie žesti to bij gluži pārvērtuši. Jā, viņš mīlēja savu kuģi, kā tēvs mīl bērnu!
Man uzmācās vēl viens — varbūt nekautrīgs jautājums, bet es nekādi nevarēju noturēties.
— Tātad jūs esat inženieris, kaptein Nēmo?
— Jā gan, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Esmu studējis Londonā, Parīzē, Ņujorkā — tajā laikā, kad es vēl skaitījos pie zemes apdzīvotājiem.
— Bet kā jūs tik slepeni varējāt uzbūvēt savu «Nau-
tilu»?
— Ikvienu tā sastāvdaļu, Aronaksa kungs, izgatavoja dažādās vietās uz zemeslodes, pie tam fabrikām tika norādīts izdomāts uzdevums. Kuģa ķīli man pagatavoja Krezo fabrikas Francijā, skrūves vārpstu — Pens un Ko Londonā, tērauda plates korpusam — Lerds Liverpūlē, skrūvi — Skots Glazgovā. Rezervuārus man gatavoja Kails un Ko Parīzē, mašīnas — Krups Vācijā, tarānu — Mutala darbnīcas Zviedrijā, precīzijas instrumentus — brāļi Harti Ņujprkā un tā joprojām. Katrs no maniem piegādātājiem saņēma manus plānus, parakstītus ar citu vārdu.
— Bet visas šīs atsevišķi pagatavotās daļas jums taču nācās pārbaudīt un savienot?
— Profesora kungs, es savas darbnīcas biju uzcēlis kādā tuksnešainā salā okeāna vidū. Tur es un mani strādnieki, labāk sakot, manis izmācītie un vadītie krietnie biedri, paveicām mūsu «Nautila» būvi. Bet pēc pabeigtā darba uguns iznīcināja katru mūsu pēdu šajā salā — ja varējis, es to būtu pavisam uzspridzinājis gaisā.
— Tādā kārtā man atļauts domāt, ka izdevumi šā kuģa būvei ir milzīgi.
— Aronaksa kungs, dzelzs kuģa būve parasti izmaksā tūkstoš vienu simtu divdesmit piecus frankus par tonnu. «Nautila» svars ir tūkstoš pieci simti tonnu. Tātad tas maksā vienu miljonu vienu simtu astoņdesmit septiņus tūkstošus franku; ja tur pieskaita divus miljonus par dažādām ierīcēm, tad kopā sanāks četri vai pieci miljoni, ierēķinot šajā summā arī manas mākslas un zinātniskās kolekcijas.
— Vēl beidzamo jautājumu, kapteini Nēmo.
— Lūdzu, profesora kungs.
— Jūs esat ļoti bagāts?
— Manām bagātībām nav robežu, profesora kungs, — bez vilcināšanās es varētu samaksāt visus divpadsmit miljardus Francijas valsts parādu.
Es uzmanīgi paskatījos cilvēkā, kas man visu to stāstīja. Vai viņš tikai neizsmēja manu lētticību? To man rādīs nākotne.
XIV
MELNĀ UPE
Ūdeņiem klātais zemeslodes plašums, pēc aprēķiniem, aizņem trīs miljoni astoņi simti trīsdesmit divi tūkstoši pieci simti piecdesmit astoņus kvadrātmiriametrusVisu ūdens masu rēķina uz divi miljardi divi simti piecdesmit miljoni kubikjūdžu; bumbas veidā šai masai būtu sešdesmit ljē diametrā, bet svarā — trīs kvintiljoni tonnu. Lai saprastu šos skaitļus, jāaizrāda, ka kvintiljons pret miljardu ir tas pats, kas miljards pret vienu, proti, kvin- tiljonā ir tikpat miljardu, cik miljardā vieninieku. Visa šķidrā masa ir apmēram tas ūdens daudzums, ko visas pasaules upes aizplūdinātu četrdesmittūkstoš gados.
Ģeoloģisko laikmetu gaitā uguns periodam sekoja ūdens periods. Tad okeāns apklāja visu zemeslodi. Bet silūra periodā kalnu virsotnes pamazām sāka parādīties virs ūdens, pacēlās salas, vietējos uzplūdos tās pazuda, bet pēc laika iznira atkal, savienojās savstarpēji — tā radās kontinenti, un tā beigu beigās sauszeme pieņēma to ģeogrāfisko veidu, kādā mēs to patlaban redzam. Cietā masa ir atkarojusi šķidrajai trīsdesmit septiņi miljoni seši simti piecdesmit septiņas kvadrātjūdzes, proti, divpadsmit miljardus deviņi simti sešpadsmit miljonus hektāru.
Pēc kontinentu apveida visi pasaules ūdeņi sadalās piecās lielās daļās: Ziemeļu Ledus okeāns, Dienvidu Ledus okeāns, Indijas okeāns, Atlantijas okeāns un Klusais okeāns.
Klusais okeāns atrodas starp abiem polārajiem lokiem, bet no rietumiem uz austrumiem, starp Āziju un Ameriku, tas stiepjas simt četrdesmit piecu grādu garumā. Tas ir rāmākais no visiem okeāniem; tā straumes ir platas un lēnas, paisumi un bēgumi mēreni, lieti pārbagāti. Tāds ir šis okeāns, kuru liktenis man bij lēmis šķērsot visdīvainākajos apstākļos.
— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo man sacīja, — ja jums patīk, mēs tūliņ varam noteikti aprēķināt mūsu tagadējo atrašanās vietu un apzīmēt sava ceļojuma sākuma punktu. Patlaban ir bez ceturkšņa divpadsmit. Mēs tūliņ pacelsimies virs ūdens līmeņa.
' Miriametrs — desmittūkstoš metri.
Kapteinis trīs reizes paspieda elektriskā zvana pogu. Sūkņi sāka izspiest ūdeni no rezervuāriem; manometra adata rādīja mainīgo spiedienu .«Nautila» pacelšanās gaitā, tad apstājās pavisam.
— Mēs esam pie mērķa, — kapteinis sacīja.
Es gāju uz kuģa vidustelpas trapu, kurš sniedzās uz klāja. Devos augšup pa dzelzs kāpieniem un pa atvērto lūku izgāju uz «Nautila» klāja. Tas pacēlās no ūdens tikai astoņdesmit centimetru. «Nautila» priekšējā un pakaļējā daļa bij it kā noasināta, un kuģis patiešām bij līdzīgs milzu cigāram. Es ievēroju, ka kuģa korpuss ar salaidenām tērauda plāksnēm bij mazliet līdzīgs lielajiem, zvīņotajiem sauszemes rāpuļiem. Tagad es viegli sapratu, kāpēc kuģis, pat ar vislabākajiem tālskatiem aplūkots, vienmēr bij noturēts par jūras dzīvnieku.
Pašā klāja vidū laiva, novietota speciālā kuģa korpusa nišā, pacēlās kā neliels iedobums. Abos klāja galos bij redzami tādi kā vidēja augstuma būri ar slīpām sienām un bieziem, lēcveidīgiem stikliem: viens kalpoja «Nautila» vadītājam — stūrmanim, pa otru spēcīgais elektriskais prožektors viņam apgaismoja ceļu.
Jūra bij krāšņa, debess skaidra, kuģis tikko manāmi šūpojās plašajos okeāna viļņos. Viegls austrumu vējiņš grurn- boja jūras līmeni. No miglas brīvais apvārsnis izdevīgi pletās aplūkotāja acu priekšā, bet nekā mēs nevarējām saskatīt. Nevienas klints, nevienas salas. Ne zīmes no «Ābrama Linkolna», tikai bezgalīgs, tukšs klajums visapkārt.