Kapteinis Nēmo ar savu sekstantu izmērīja saules augstumu, pēc kura bij nosakāms šīs vietas platuma grāds. Viņš kādu bridi pagaidīja, lai saule sevišķi spilgti iekvēlina apvāršņa loku. Pa vērojuma laiku neviens muskulis ueparaustījās — marmora statujas rokā instruments nestāvēja mierīgāk.
— Dienas vidus, — viņš teica. — Profesora kungs, vai varu lūgt?…
Vēl beidzamo reizi es pārlaidu acis šiem dzeltenajiem Japānas tuvienes ūdeņiem un atkal nokāpu lejā lielajā salonā.
Tur kapteinis atzīmēja vietu, ar hronometra palīdzību aprēķināja tās garuma grādu, pārbaudīdams to ar iepriekšējiem leņķa mērījumiem. Tad viņš sacīja:
— Aronaksa kungs, mēs atrodamies uz 137° 15' rietumu garuma.
Kapteinis Nēmo izmērīja saules augstumu.
— Bet pēc kāda meridiāna? — es aši iejautājos, cerēdams no kapteiņa atbildes uzzināt tā tautību.
— Profesora kungs, — viņš atbildēja, — man ir dažādi hronometri, noskaņoti gan pēc Parīzes, gan Griničas, gan Vašingtonas meridiāniem. Bet jums par godu es patlaban lietoju Parīzes hronometru.
No šīs atbildes es tomēr nekā nevarēju izprast. Es tikai palocījos, bet kapteinis atsāka:
— 137° 15' uz rietumiem no Parīzes meridiāna un uz 30° T ziemeļu platuma, proti, apmēram trīs simti jūdžu no Japānas krastiem. Un tātad šodien — 8. novembra pusdienā — sākas mūsu zinātniskais zemūdens brauciens.
— Ar dieva palīgu! — es atsaucos.
— Un tagad, profesora kungs, — kapteinis piemetināja, — es jūs atlaižu pie jūsu zinātniskā darba. Esmu norādījis kursu uz austrumiem — ziemeļaustrumiem piecdesmit metru dziļumā. Te būs kartes ar svarīgāko vietu apzīmējumiem, pēc tām jūs varēsiet sekot ceļojumam. Salons paliek jūsu rīcībā, bet es lūgšu atļauju atstāt jūs vienu.
Kapteinis Nēmo atsveicinājās un izgāja. Es paliku viens un nogrimu domās. Tās rosījās tikai ap «Nautila» īpašnieku. Vai es jel kādreiz uzzināšu, kādas tautības ir šis cilvēks, kurš teicās nepiederam ne pie vienas? Kāds cēlonis viņa naidam pret cilvēci, naidam, kas varbūt tīkoja briesmīgu atriebšanos? Vai viņš bij neatzīts zinātnieks? Varbūt viens no tiem ģēnijiem, kuri, pēc Kon- sela izteiciena, darījuši daudz ļauna? Kāds moderns Ga- lilejs? To es vēl nevarēju pateikt. Es biju nokļuvis uz viņa kuģa nejauši, viņš uzņēma mani vēsi, tomēr viesmīlīgi, un mana dzīvība bij viņa rokās. Ne reizes viņš nebij satvēris manu pastiepto roku. Ne reizes savu roku nebij sniedzis man.
Veselu stundu es paliku savu pārdomu varā, nopūlēdamies iespiesties šajā tik interesantajā noslēpumā. Bet tad mani skatieni uztvēra uz galda izklātu abu pusložu karti, un es piedūru pirkstu tai vietai, kur krustojās mūsu novērotais platuma un garuma grāds.
Jūrai ir savas upes tāpat kā sauszemei. Tās ir sevišķas straumes, pazīstamas pēc to temperatūras un ūdens krāsas. Visievērojamākā no tām ir pazīstama ar vārdu Golfa straume. Bet zinātne uz zemeslodes ir noteikusi un atzīmējusi piecu galveno straumju virzienu: vienu Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, otru dienvidu daļā, trešo Klusā okeāna ziemeļos, ceturto tā dienvidos, bet piekto — Indijas okeāna dienvidos. Iespējams, ka reiz bijusi vēl sestā straume Indijas okeāna ziemeļos, jo Kaspijas jūra kopā ar Arālu un Āzijas lielajiem ezeriem tad bijusi viens vienots ūdens plašums.
Kartē manā priekšā bij apzīmēta vieta, kur tecēja viena no šīm straumēm — Japānas Kurosio jeb Melnā upe. Atdalījusies no Bengālijas straumes, kur to karsēja tropiskās saules taisni krītošie stari, tā plūst cauri Malakas jūras šaurumam, novirzās gar Āzijas krastiem, Klusā okeāna ziemeļu daļā pamet līkumu līdz Aleutu salām; allaž tā nes sev līdzi kamparkoka stumbrus un citus apskalojamo piekrastu augus un krasi atšķiras ar savu silto ūdeņu koši zilo krāsu. Pa šīs straumes virzienu bij apzīmēts arī «Nautila» ceļš. Ar acīm es sekoju tam un jutos aizrauts un it kā pazudis Klusā okeāna bezgalībā, kad durvīs parādījās Neds Lends un Konsels.
Ieraudzījuši visus še savāktos brīnumus, mani brašie pavadoņi apstulbuši apstājās.
— Kur mēs esam? Kur mēs esam? — kanādietis iesaucās. — Vai patiešām Kvebekas muzejā?
— Ja profesora kungam nekas nav pretī, — Konsels piezīmēja, — tad drīzāk jau Somerāras viesnīcā.
— Mani draugi, — es atsaucos, pamādams, lai viņi nāk iekšā, — jūs neesat ne Kanādā, ne Francijā, bet gluži vienkārši «Nautila» telpās un piecdesmit metru zem jūras līmeņa.
— Būs jau jātic, ja profesora kungs tā apgalvo, — Konsels attrauca. — Bet patiešām šis salons ir ierīkots tikai tāpēc, lai pārsteigtu pat tādu flāmu kā mani.
— Brīnies vien, draugs, un iegaumē labi, ka tādam klasifikatoram kā tu te būtu ko pastrādāt.
Man nemaz nevajadzēja skubināt Konselu. Brašais zēns, pār vitrīnām noliecies, jau murmināja dabzinātnieku valodā: vēderkāju klase, molusku tips, Cyprae madagasca- riensis un tā joprojām.
■ Pa to laiku konhioloģijā ne visai spējīgais Neds Lends izprašņāja mani par sarunu ar kapteini Nēmo. Vai es esot izdibinājis, kas viņš tāds, no kurienes nāk un kurp dodas, uz kādiem bezdibeņiem viņš mūs ved? Un bez tam vēl tūkstoš jautājumu, uz kuriem atbildēt es nemaz nepaguvu.
Es viņam pastāstīju visu, ko zināju, vai, labāk sakot, to, ko nezināju, un no savas puses izvaicāju, ko viņš dzirdējis vai novērojis.
— Nekā es neesmu redzējis, nekā neesmu dzirdējis, — kanādietis atteica. — Pat neviena no kuģa ļaudīm neesmu manījis. Vai galu galā arī tie nebūs elektriski?
— Elektriski!
— Patiešām! Te drīz var sākt arī tam ticēt. Bet jums, Aronaksa kungs, allaž savi ieskati; sakiet — cik vīru, pēc jūsu domām, varētu būt uz šā kuģa: desmit, divdesmit, piecdesmit, simt?