— To es jums nevaru pasacīt, meistar Lend. Bet vienu gan varu jums teikt: šimbrīžam atmetiet katru iedomu sacelties pret «Nautilu» vai mēģināt bēgt. Šis kuģis ir modernās tehnikas augstākais sasniegums, un es nožēlotu, ja man nebūtu laimējies to redzēt! Daudzi citi labprāt būtu mierā ar to likteni, kāds mums piešķirts, jau tāpēc vien, lai dabūtu redzēt visus tos brīnumus, kas mums paveras. Tātad palieciet mierā un mēģiniet ievērot visu, kas ap mums notiek.
— Ievērot! — harpūnists izsaucās. — Bet ko te lai ievēro? Te taču bez šā dzelzs cietuma vairāk nekas nav redzams! Kā akli mēs te ejam un tāpat arī braucam…
Nedam Lendam tā runājot, piepeši iestājās absolūta tumsa. Spožie griesti apdzisa tik spēji, ka man acīs palika tāda pati sāpīga sajūta, kāda samanāma arī pretējā gadījumā — dziļas tumsas un visspilgtākās gaismas pēkšņā maiņā.
Mēs kļuvām kā mēmi un nedrīkstējām pakustēties neziņā, kāds patīkams vai nepatīkams pārsteigums mūs sagaida. Bet tad sadzirdām kādu skrapstoņu. Šķita, ka «Nautila» sienas sāk izplesties.
— Tas nu ir gala gals, — Neds Lends čukstēja..
— Kā hidromedūzas! — Konsels purpināja.
Piepeši atkal abos telpas galos pa ovāliem caurumiem atspīda uguns. Mēs redzējām elektrisku lampu tāli apgaismotu jūru. Tikai divas kristāla rūtis atšķīra mūs no ūdens. Pirmajā mirklī es nodrebēju, iedomādamies, ka šī trauslā siena var ielūzt, bet vara balsti stiklu turēja stipri un piešķīra tam nepārvaramu pretsparu.
Jūra bij pārredzama jūdzi tālu visapkārt «Nautilam».
Kas tas bij par skatu! Kāda spalva spētu to aprakstīt! Kas jaudātu attēlot gaismas staru krāšņo mirdzumu caurspīdīgajā ūdens jomā un tā pamazītēju apdzismi apgaismotā klajuma un melnā apvāršņa saplūsmes lokā!
Katram zināms, cik caurspīdīgs ir jūras ūdens. Zināms, ka tas ir dzidrāks par kalnavotu ūdeni. Izšķīdušās minerālu un augu vielas to padara tikai vēl dzidrāku. Dažās vietās, piemēram, ap Antiļu salām, Klusā okeāna ūdens ir tik caurspīdīgs, ka simt četrdesmit piecu metru dziļumā skaidri saskatāms smilšainais dibens, bet saules stari tur iespiežas pat trīssimt metru dziļi. Tajā ūdens lokā, kur patlaban atradās «Nautils», elektriskie stari viļņus vērta nebeidzamā vizmā. Tas vairs nebij tikai apgaismots ūdens, bet tā bij šķidras gaismas plūsma.
Ja atzīst Ēremberga hipotēzi, ka dzelmju ūdeņiem ir fosforisks mirdzums, tad jūra saviem iemītniekiem tiešām sniedz brīnišķīgu ainavu, es to patlaban ari varēju apliecināt, vērodams šī spīduma tūkstošējādo zaigojumu. Abās pusēs man bij atvērts logs uz šiem neviena neizpētītajiem bezdibeņiem. Salona tumsa vēl vairāk pastiprināja ārienes gaismu, un mēs skatījāmies tā, it kā šis tīrais kristāls būtu bezgalīga akvārija vitrīna.
«Nautils» likās stāvam uz vietas. Bet tas tikai tāpēc, ka ārpusē nebij neviena pieturas punkta. Tomēr lāgu lāgiem kuģa priekšvadņa šķeltās ūdens svītras ārkārtīgi ātri noņirbēja gar mūsu acīm.
It kā apburti mēs ar elkoņiem bijām atmetušies pret šīm vitrīnām, neviens no mums nebij pārtraucis izbrīnās klusumu. Tad Konsels ierunājās:
— Jūs vēlējāties redzēt, draugs Ned, — skatieties nu!
— Brīnišķi! Brīnišķi! — kanādietis attrauca, gluži aizmirsis savas dusmas un bēgšanas plānus un paļāvies nepārvaramai ziņkārei. — No nezin kāda tāluma varētu nākt šurp, lai redzētu tādas ainas!
— Ak! — es iesaucos. — Tagad es saprotu tā cilvēka dzīvi. Viņš ir atradis pats savu pasauli, kura paglabājusi tam vispārsteidzošākos brīnumus.
— Bet zivis? — ieminējās kanādietis. — Es te neredzu nevienas zivs.
— Kam jums zivis, draugs Ned? — Konsels atsaucās. — Jūs jau viņas tik un tā nepazīstat.
— Nepazīstu? — iekliedzās kanādietis. — Es — profesionāls zvejnieks!
Par šo jautājumu izcēlās strīds abu draugu starpā; abi viņi gan pazina zivis, tikai katrs pavisam citādi.
Katram zināms, ka zivis pieskaitāmas ceturtajai un līdz ar to pēdējai mugurkaulnieku klasei. Zivju zinātniskais raksturojums ir ļoti precīzs: «Mugurkaulnieki ar aukstām asinīm un divkāršu asinsriņķošanu, elpo ar žaunām un dzīvo tikai ūdenī.» Zivis sadala divās atsevišķās grupās: kaula zivis, kurām mugurkauls sastāv no kaula skriemeļiem, un skrimšļa zivis, kurām mugurkauls ir no skrimšļa skriemeļiem.
Varbūt arī kanādietim nebij gluži svešs šis sadalījums, bet Konsels to, bez šaubām, zināja daudz labāk un tagad, sadraudzējies ar Nedu, nevarēja pieļaut, ka būtu mazāk mācīts nekā tas. Viņš teica:
— Draugs Ned, jūs esat zivju nāvētājs, ļoti izveicīgs zvejnieks. Jūs esat sagūstījis daudz šo interesanto dzīvnieku. Bet deru, ka jūs nezināsiet, kādās grupās viņi sadalāmi.
— Kā tad es nezinu, — harpūnists atsaucās nopietni. —- Zivis sadala divās grupās — vienā tās, kuras var ēst, un otrā tās, kuras nevar ēst.
— Tas ir īsts gardēža sadalījums, — Konsels zobojās. — Bet pasakiet man — vai jūs zināt, kāda starpība starp kaula zivīm un skrimšļa zivīm?
— Tīri labi zinu, Konsel.
— Un abu šo lielo grupu sadalījumu kārtas?
— To varbūt gan ne tik labi, — kanādietis atbildēja.
— Nu labi, draugs Ned, tad klausieties un iegaumējiet! Kaula zivis sadalās sešās kārtās. Pirmā — cietspurainās ar pilnīgi kustīgu virsējo žokli un ķemmēm līdzīgām žaunām. Pie šīs kārtas pieder piecpadsmit dažādas dzimtas un līdz ar to trīs ceturtdaļas no visām pazīstamajām zivīm. Kā pārstāvi var uzskatīt parasto asari.
— Tā ir diezgan garšīga zivs, — Neds Lends piezīmēja.
— Otrā, -— Konsels turpināja, — vēderspurainās; tām vēdera spuras apakšā, aiz krūšu spurām un nav savienotas ar plecu kauliem. Šī kārta sadalās piecās dzimtās, kuras pa lielākajai daļai mājo saldūdeņos. Pārstāvji — karpa un līdaka.