— Pēl — kanādietis nicinoši iesaucās. — Saldūdeņu zivis!
—- Trešā, — Konsels teica, — mīkstspurainās, kam vēdera spuras zem krūšu spurām un pie tam tieši savienotas
ar plecu kauliem. Šai kārtai ir trīs dzimtas. Pārstāvis — bute.
— Lieliska! Lieliska! — iejaucās harpūnists, kas neatzina cita zivju sadalījuma kā tikai pēc noderības ēšanai.
— Ceturtā, — Konsels pārtrauca, nevērodams Neda atestāciju, — kailvēderainās ar slaidu rumpi, bez vēdera spurām, ar biezu, parasti glumu ādu — visas vienas dzimtas. Pārstāvis — zutis.
— Nu, tas nav nekas sevišķs, — Neds Lends piezīmēja.
— Piektā, -— Konsels turpināja, — pušķžaunu zivis ar pilnīgi kustīgiem žokļiem; žaunas tām sastāv it kā no pāros savienotām, izlokus piestiprinātām sarenītēm. Arī šai kārtai tikai viena pati dzimta. Pārstāvis — jūras zirdziņš.
— Neder ne velnam! — harpūnists atkal iejaucās.
— Un pēdīgi sestā, — Konsels nobeidza, — kopžokļa zivis. Tām žokļu kauli stipri saauguši ar starpžokļiem, bet apakšžokļa izdobumu sevišķa šuve savieno ar galvaskausu, tāpēc žoklis ir nekustīgs. Šai kārtai trūkst īstu vēderspuru, un tajā skaitās divas dzimtas. Pārstāvji — adatvēderis un mēness zivs. .
— Ar tiem tikai katlu var piegānīt! — kanādietis sprieda.
— Nu, vai sapratāt, draugs Ned? — mācītais Konsels vaicāja.
■— Itin nekā, draugs Konsel, — harpūnists attrauca. — Bet turpiniet vien, ļoti interesanti klausīties, kad jūs runājat.
— Zīmējoties uz skrimšļa zivīm, — Konsels turpināja, kā sācis, — jāsaka, ka tās sadalās tikai trijās kārtās.
— Jo labāk,— Neds ieminējās.
— Pirmā — apaļmutes, kurām žokļi izliekti kustīgā gredzenā, bet žaunas veras daudzām spraugām. Šai kārtai ir tikai viena dzimta. Pārstāvis — nēģis.
— Ne šāds, ne tāds, — Neds Lends iebilda.
— Otrā — ar apaļmutēm līdzīgām žaunām, tikai apakšējais žoklis viņām kustīgs. Šī ir pati galvenā skrimšļa zivju kārta ar divām dzimtām. Pārstāvji — raja un haizivs
— Ko? — Neds iekliedzās. — Rajas un haizivis vienā un tajā pašā kārtā! Klausieties, Konsel, raju labā es jūs lūdzu — nelieciet viņas abas vienā traukā!
— Trešā, — Konsels turpināja savu, — ir storveidīgās.
Žaunas tām, kā parasts, atveras tikai ar vienu spraugu, kurai vēl pieaudzis aizsarga vāciņš. Šai kārtai pavisam četras dzimtas. Pārstāvis — store.
— Ai, draugs Konsel! To labāko jūs esat pataupījis beigām. Mazākais, tāds ir mans ieskats. Un tas ir viss?
— Jā, brašo Ned, — Konsels atbildēja. — Bet iegaumējiet vēl to, ka tas, kas zina šo, nezina vēl nekā, jo dzimtas savukārt atkal sadalās ģintīs, apakšģintīs, sugās un pasugās .. .[10]
— Labi, labi, draugs Konsel, — harpūnists atteica, noliekdamies pie loga rūts. — Palūkojiet, te jums būs visas tās pasugas.
— Jā, patiešām zivis! — Konsels iesaucās. — Tas izskatās gluži pēc akvārija!
— Nē, — es iebildu, — akvārijs ir tikai būris; tās zivis tur ir brīvas kā putni gaisā.
— Nu, draugs Konsel, nosauciet man viņas! Nosauciet! — Neds Lends mudināja.
— To es nespēju, — Konsels vairījās. — Tas ir tikai manam kungam pa spēkam!
Tiešām, labais zēns bij gan kaislīgs klasifikators, bei dabzinātnieks turpretī nepavisam ne, un es negalvoju, vai viņš varētu tunci atšķirt no makreles. Vārdu sakot, pilnīgs pretstats kanādietim, kas bez vilcināšanās nosauca katru zivi.
— Mugurradzis, — es norādīju uz kādu zivi.
— Ķīnas jūras mugurradzis, — Neds Lends papildināja.
— Balistu dzimtas, cietādaiņu ģints, stipržokļaino kārtas, — Konsels murmināja.
Bez šaubām, no Neda un Konsela — no viņiem abiem kopā — iznāktu viens labs dabzinātnieks.
Kanādietis nebij vīlies. Vesels bars mugurradžu ar plakaniem rumpjiem, lāsumainu ādu, ragu uz muguras, spu- rinādami četras rindas dzeloņu abās pusēs, ņirbēja ap «Nautilu». Tiešām brīnišķs šo dzīvnieku ietērps — mugurpusē pelēks, ap vēderu balts, krēslaino viļņu virpulī ar zibošiem plankumiem nosēts. Starp tiem neskaitāmu raju pulks plīvoja kā vējā izkārts galdauts, un es ar lielu prieku tur pamanīju arī Ķīnas jūras raju ar dzeltenu rumpja virsdaļu un sārtenu vēderu, ar trim adatām virs acīm. Tā bij retas kārtas zivs, gandrīz neticama Lasepeda laikā, kurš to bij redzējis tikai kādā japāņu zīmējumu
krājumā.
Divas stundas no vietas vesela jūras iemītnieku armija pavadīja «Nautilu». Viņiem tā rotaļājoties un šaudoties it kā sacenšoties. straujumā, skaistumā un mirdzumā, es tur saskatīju zaļās lūpzivis, sarkanās mulles ar divām melnām svītrām, jūras grunduļus ar ieapaļu asti, baltu muguru un mēļiem plankumiem uz tās, Japānas skumbrijas, šīs jūras apbrīnojamās makreles ar zilu ķermeni un sudrabainu galvu, tad mirdzošas debess ziluma zivis, kuru skaistumu grūti pat aprakstīt, svītrotās jūras karūsas gan ar dzeltenām, gan zilām un melnām spurām un it kā ar lentu apvilktām astes malām, ko sešas «jostiņas» it kā iežņaudza korsetē, jūras slokas — aulestonas, kuru sevišķi eksemplāri sasniedz viena metra garumu, Japānas salamandras, dzeloņainās murenas, sešas pēdas garas čūskas ar mazām, spridzīgām acīm un plati atplestām zobu pilnām mutēm.
Mūsu sajūsma un apbrīna pieauga arvien vairāk. Pārsteiguma izsaucieni nerima. Neds nosauca zivis, Konsels tās klasificēja, es jūsmoju par viņu žiglajām kustībām un skaistumu. Nekur citur es šīs zivis nebiju redzējis dzīvas savvaļā.
Nesākšu uzskaitīt visas tās dzīvnieku sugas un pasugas, kuras noslīdēja gar mūsu apstulbušajām acīm, visus šos Japānas un Ķīnas jūru iemītniekus. Zivju te bij daudz vairāk nekā dažkārt putnu gaisā — bez šaubām, tās savaldzināja elektrisko uguņu žilbinošais spīdums.