Piepeši telpā kļuva gaišs. Dzelzs plāksnes atkal noslēdzās. Burvīgā aina apdzisa. Bet es vēl ilgi grimu sapņos, līdz paskatījos uz instrumentiem pie sienas. Kompass vienmēr vēl rādīja virzienu uz ziemeļaustrumiem, manometrs — piecu atmosfēru spiedienu un līdz ar to piecdesmit metru dziļumu, bet elektriskā laga — piecpadsmit jūdzes stundā.
Es gaidīju kapteini Nēmo, taču viņš nenāca. Pulkstenis rādīja pieci pēcpusdienā.
Neds Lends un Konsels bij atgriezušies savā kajītē. Ari es devos uz savu istabu. Pusdienas man tur bij jau priekšā. Bruņurupuča zupa no vislabākajiem šās sugas eksemplāriem ar baltu, mazliet šķiedrainu gaļu, lielisks
Divas stundas no vietas vesela jūras iemītnieku armija pavadīja «NautiLu».
cepetis no atsevišķi pagatavotām viņu aknām un, beidzot, ķēnišķīgā jūras asara fileja, kas man likās labāka par laša gaļu.
Vakaru es pavadīju lasīdams, rakstīdams un pārdomādams. Miegs sāka mani mākt, es izstiepos jūras zāļu guļas vietā un iemigu cieši, kamēr «Nautils» turpināja savu ceļu pa straujo Melno upi.
XV
IELŪGUMS AR VĒSTULI
Otrā rītā, 9. novembrī, es pamodos tikai pēc divpadsmit stundu ilga miega. Konsels pa paradumam ieradās apvaicāties, vai kungs labi gulējis, un piesolīt savus pakalpojumus. Savu draugu kanādieti viņš bija pametis guļam tik saldi, it kā tam visu mūžu cita darba nemaz nebūtu bijis.
Es ļāvu, lai šis jaukais puisis izpļāpājas pēc patikas, bet pats neklausījos, jo man bij diezgan ko domāt par kapteiņa Nēmo atturību; nebiju viņu redzējis kopš mūsu vakarējās sastapšanās un cerēju, ka šodien viņš katrā ziņā ieradīsies pie manis.
Drīz es biju uzvilcis savu bisusu apģērbu. Tas atkal pavedināja Konselu uz dažādiem prātojumiem. Es viņam paskaidroju, ka drēbe austa no zīdam līdzīgiem, spīdīgiem gļotu pavedieniem — bisusiem, ar kādiem Vidusjūras molusku pasuga piestiprinās pie klintīm. Agrāk no tiem darināja skaistus audumus, cimdus un zeķes, tāpēc ka tie ir ļoti mīksti un silti. Tātad arī «Nautila» ļaudis varēja apģērbties lēti un labi, nerēķinoties ne ar sauszemes kokvilnu, ne aitām, ne zīdtārpiņiem.
Apģērbies es devos tūliņ lielajā salonā. Tas bij tukšs.
Es sāku aplūkot vitrīnās novietotos konhioloģijas retumus. Šķirstīju arī biezos herbārijus, pilnus retiem jūras augiem, kuri arī izžāvēti bij saglabājuši savas brīnišķās krāsas. Šo hidrofītu vidū es vēroju vertikālās kladostefas, pāvveidīgās padinas, kaulerpas ar vīnogāju lapām, grau- dainās kalitamas, smalkās, purpursārtās cerami)as, vēdekļveidīgās acetabulas, kas bij līdzīgas ļoti saspiestiem šampinjoniem un ko ilgu laiku uzskatīja par zoofītiem un tikai beidzot pieskaitīja jūras augiem.
Tā pagāja diena, bet kapteinis Nēmo tomēr nerādījās.
Salona iluminatori neatvērās. Varbūt viņš baidījās, ka mums šis skaistums var apnikt.
«Nautils» vēl arvien brauca tai pašā austrumu-ziemeļ- austrumu virzienā; tā ātrums bij divpadsmit jūdzes stundā, bet dziļums starp piecdesmit un sešdesmit metriem.
Nākošajā dienā, 10. novembrī, tā pati atstātība, tā pati vientulība. Es nedabūju redzēt neviena no kuģa ļaudīm. Neds un Konsels lielāko dienas tiesu pavadīja pie manis. Arī viņi brīnījās par kapteiņa nesaprotamo atturību. Vai šis dīvainais cilvēks tikai nebij saslimis? Varbūt viņš mainījis savus nodomus pret mums?
Bet galu galā Konsela aizrādījums bij pareizs: mums ļauta pilnīga brīvība, mēs tikām ēdināti uz to labāko. Mūsu namatēvs stingri turējās sava solījuma robežās. Mēs nevarējām sūdzēties, un vispār mūsu dīvainais, kļūmīgais liktenis mums sniedza tik skaistu gandarījumu, tā ka vēl nebij tiesību gausties par to.
11. novembrī agri no rīta svaigs gaiss «Nautila» telpās lika man noprast, ka esam atkal pacēlušies virs jūras līmeņa, lai atjaunotu savus skābekļa krājumus. Es steidzos pa galveno dzelzs trapu un iznācu uz klāja.
Pulkstenis bij seši. Laiks apmācies, jūra pelēka, bet rāma. Tikai viegla viļņu ņirba bij samanāma tās līmenī. Vai kapteinis Nēmo, ko es gaidīju, ieradīsies šeit? Es redzēju vienīgi stūrmani, ieslodzītu stikla kabīnē. Uz laivas iedobuma atsēdies, es ar patiku ieelpoju jūras sā- ļaino gaisu.
Bet pamazām migla izklīda, saules staru sasildīta. Mirdzošais spīdeklis pacēlās pār austrumu apvārsni. Jūras spogulis no tā kvēlā skatiena uzliesmoja kā pulveris. Augšā klīstošie mākoņi atmirdza brīnišķās krāsu nospul- gās, bet garie, robotie padebešu vāli vēstīja drīzu vētru.
Bet ko nozīmē vētra «Nautilam», kuru pat orkāns nespēj iebiedēt!
Es jūsmoju par spožo, līksmo saules lēktu, kad izdzirdu aiz muguras soļus. Kāds devās augšup uz klāja.
Sagatavojos apsveikt kapteini Nēmo, bet tas bij tikai viņa palīgs. Viņš iznāca uz klāja un likās mani nemaz nepamanām. Pielicis spēcīgu tālskati pie acīm, viņš ārkārtīgi uzmanīgi pētīja visu apvārsni. Tad, atgriezies pie lūkas, izrunāja kādu teikumu. Tas man palicis atmiņā, tāpēc ka ik rītu šādos gadījumos dzirdēju to atkārtojam.
Tas skan šādi: «Nautron respoc lorni ,virch.» Ko tas nozīmēja, to es nevaru pateikt.
Šos vārdus izrunājis, kapteiņa palīgs nokāpa lejā. Es nodomāju, ka «Nautils» dosies atkal savā zemūdens ceļā, tāpēc arī steigšus devos lejā pa šauro trapu un pēc dažiem acumirkļiem jau biju savā kajītē.
Tā pagāja piecas dienas, bet viss palika pa vecam. Katru rītu es izgāju uz klāja un dzirdēju, ka tas pats vīrs sauc to pašu teikumu. Kapteinis Nēmo nerādījās.
Es biju jau apmierinājies un pārliecināts, ka vairāk neredzēšu viņu. Bet 16. novembrī, kopā ar Nedu un Kon- selu ienācis kajītē, es ieraudzīju uz galda man adresētu zīmīti.