Steigšus es to atlocīju. Rokraksts bij stingrs un skaidrs, bet burtu tips mazliet gotisks un atgādināja vācu alfabētu.
Zīmītei bij šāds saturs:
«Profesoram Aronaksa kungam uz kuģa «Nautils» 1867. gada 16. novembrī.
Kapteinis Nēmo ielūdz profesoru Aronaksa kungu uz nelielām medībām, kas notiks rīt no rīta Krespo salas mežos. Viņš ir pārliecināts, ka nekas nekavēs profesora kungu un arī viņa biedrus piedalīties šajā ekskursijā.
«Nautila» komandieris kapteinis Nēmo.»
— Medības! — Neds iekliedzās.
— Un pie tam Krespo salas mežos! — Konsels piebilda.
— Tātad šis savādnieks izkāps uz sauszemes? — Neds Lends prātoja.
— Man liekas, tas ir diezgan skaidri teikts, — es sacīju, zīmīti vēlreiz pārlasījis.
—• Labs ir, tāds aicinājums mums jāpieņem, — kanādietis noteica. — Nokļuvuši uz sauszemes, mēs redzēsim, kas tur iesākams. Bez tam man nebūtu arī nekas pretī nobaudīt svaiga meža medījuma cepeti.
Nemēģinādams izprast pretrunu starp kapteiņa Nēmo naidu pret sauszemi un salām un šo aicinājumu uz medībām Krespo mežā, es tikai piezīmēju:
— Vispirms palūkosim, kāda tā Krespo sala īsti ir.
Es sāku izpētīt pusložu karti un uz 32° 40' ziemeļu platuma un 167° 51' rietumu garuma atradu šo saliņu, kuru 1801. gadā bij atklājis kapteinis Krespo un kura vecās spāniešu kartēs apzīmēta kā Rocca de la Plata, kas nozīmē «Sudraba klints». Tātad no ceļojuma sākuma vietas bijām jau nobraukuši aptuveni tūkstoš astoņi simti jūdzes, pie tam «Nautils» bij mazliet mainījis kursu un nu brauca uz dienvidaustrumiem.
Es parādīju biedriem šo klints nieciņu Klusā okeāna ziemeļu daļas vidū.
— Ja kapteinis Nēmo kādu ved uz sauszemi, — es teicu, — tad viņš tomēr izvēlas no pasaules pilnīgi nošķirtas salas.
Neds Lends tikai galvu pašūpoja, tad abi ar Konselu atstāja mani vienu. Pēc vakariņām, kuras man atnesa mēmais un nejūtīgais kalpotājs, es, mazliet norūpējies, likos gulēt.
17. novembra rītā pamodies, es tūliņ samanīju, ka «Nautils» stāv pilnīgi nekustīgi. Atri apģērbies, steidzos lielajā salonā.
Kapteinis Nēmo jau bija tur un gaidīja mani. Piecēlies sveicināja un vaicāja, vai es esot ar mieru pavadīt viņu.
Tā kā viņš ne vārda nerunāja par to, kādēļ astoņas dienas netika rādījies, arī es atturējos izvaicāt, tikai vienkārši atteicu, ka es un mani draugi esam gatavi viņam sekot.
— Tikai, kapteiņa kungs, atļaujiet man vienu vaicājumu, — es vēl piebildu.
— Vaicājiet, Aronaksa kungs. Ja būs iespējams, es atbildēšu.
— Kā tas nākas, kapteiņa kungs, ka jums, kas esat sarāvis visas attiecības ar sauszemi, tomēr vēl ir savi meži uz Krespo salas?
— Profesora kungs, — kapteinis atbildēja, — mežiem, kas ir manā īpašumā, nevajag ne saules, ne tās gaismas, ne siltuma. Tajos nemājo ne lauvas, ne tīģeri, ne leopardi, ne citi kādi četrkāji. Šie meži aug tikai man vienam. Tie ir nevis sauszemes, bet gan zemūdens meži.
— Zemūdens meži! — es iesaucos.
— Jā gan, profesora kungs.
— Un jūs aicināt mani tos aplūkot?
— Katrā ziņā.
— Kājām?
— Un pie tam vēl sausām.
— Un medīt?
— Medīt.
— Ar šauteni rokās?
— Ar šauteni rokās.
Es skatījos «Nautila» kapteini tādām acīm, kurās gan nebij nekā glaimojoša.
«Tiešām,» es domāju, «viņa galva nav kārtībā. Viņam uznākusi kāda lēkme un, acīm redzot, arī tagad vēl nav pārgājusi. Ir gan nelaime! Labāk taču, lai viņš būtu savādnieks nekā traks.»
Šādas domas skaidri bij lasāmas arī manā sejā, bet kapteinis Nēmo turēja par vajadzīgu tikai aicināt mani viņam sekot. Es gāju līdzi kā cilvēks, kas gatavs uz visu. Tā mēs nonācām ēdamistabā, kur brokastgalds jau bij klāts.
— Aronaksa kungs, — kapteinis teica, — lūdzu jūs bez kādām ceremonijām pabrokastot kopā ar mani. Ēzdami varēsim patērzēt. Es jūs apsolīju izvadāt pa mežiem, bet nevaru apsolīt, ka pacienāšu jūs tur kādā restorānā. Tāpēc ieteiktu jums ēst, rēķinoties ar to, ka tikai stipri vēlu tiksiet atkal pie galda!
Es arī nelikos daudz skubināties. Ēdiens sastāvēja no dažādu sugu zivīm un lieliskiem zoofītiem ar gremošanu veicinošu dažādu jūras aļģu — kā porphyria laciniata un laurentia primafetida piedevām. Dzērām vienīgi skaidru ūdeni, kuram arī es pēc kapteiņa parauga piepilināju klāt mazliet liķiera, ko kamčatkiešu veidā dabū no aļģes ar nosaukumu rodomena palmata.
Kapteinis Nēmo brīdi ēda un tikai tad ierunājās:
— Profesora kungs, saņēmis uzaicinājumu uz medībām manos mežos Krespo salā, jūs droši vien nodomājāt, ka es esmu atmetis savus pamatprincipus. Bet, kad es paskaidroju, ka runa ir par zemūdens mežiem, jūs noturējāt mani par traku. Profesora kungs, nekad nevajag uz ātru roku spriest par cilvēkiem.
— Bet, kapteiņa kungs, ticiet, ka es …
— Lūdzu, uzklausiet vispirms mani un tad spriediet, vai es esmu traks vai rīkojos pret saviem principiem.
— Es klausos.
— Profesora kungs, jūs zināt tikpat labi kā es, ka cilvēkam iespējams uzturēties zem ūdens, ja tikai var pāņemt līdzi elpošanai nepieciešamo krājumu gaisa. Zemūdens darbos strādniekam ūdensnecaurlaidīgā apģērbā, ar metāla cepuri galvā elpojamo gaisu piegādā sevišķs sūknis, bet izelpoto regulatori aizgādā prom.
— Šo aparātu sauc par skafandru, — es teicu.
— Jā. Bet ar to cilvēks nevar brīvi kustēties. Viņš nevar tikt vaļā no sūkņa, kurš piegādā gaisu pa kaučuka cauruli, un tā ir īsta ķēde, kas to sien pie zemes. Ja ari mēs šeit, uz «Nautila» būtu tāpat atkarīgi no zemes, tad nekur tālu vis netiktu.
— Un kāds līdzeklis ir kļūt brīvam?
— Tas ir Rukveirola-Daneirūza aparāts, divu jūsu tautiešu izgudrots, bet es to esmu pārlabojis un pielāgojis savām vajadzībām, tā ka tagad jūs ar to varat riskēt ari jaunajos fizioloģiskajos apstākļos un pie tam nemaz nekaitēt savam organismam. Šis aparāts ir biezas dzelzs plāksnes rezervuārs, kurā es ar piecdesmit atmosfēru lielu spiedienu iesūknēju gaisu. Aparātu kā kareivja somu ar siksnām piesien uz muguras. Tā virsējā daļa ir kastei līdzīga, kur plēšveidīga ierīce gādā, lai gaiss aizplūstu tikai normāla spiediena pakāpē. Parastajam Ruk- veirola aparātam divas kaučuka caurules sniedzas no šās kastes līdz nesēja degunam un mutei; viena no tām kalpo ieelpojamā, otra izelpojamā gaisa novadīšanai, bet elpotājs tās pēc vajadzības ar mēli aiztaisa vai atdara. Tā kā man jārēķinās ar lielu spiedienu jūras dibenā, es, tāpat kā ūdenslīdēji, galvu ietērpju vara čaulas bumbā un tai tad arī pievienoju ieelpojamā un izelpojamā gaisa caurules.