— Tas ir labi izdomāts, kapteini Nēmo. Tomēr gaiss, ko paņemsiet līdzi, drīz sabojāsies un būs elpošanai nederīgs, jo tajā paliks tikai piecpadsmit procentu skābekļa.
— Bez šaubām. Bet es jums jau teicu, Aronaksa kungs, ka «Nautila» sūkņi to iepilda ar ārkārtīgi lielu spiedienu un tāpēc aparāta rezervuāros elpošanai noderīga gaisa ietilpst tik daudz, cik nepieciešams deviņām vai desmit stundām.
— Vairāk man nav ko jautāt, — es teicu. — Tikai pasakiet man vēl — kā jūs apgaismojat sev ceļu pa okeāna dzelmi?
— Ar Rumkorfa aparāta palīdzību, Aronaksa kungs. Pir- māk minēto es nesu uz muguras, bet šo piestiprinu pie jostas. Tam es atkal lietoju Bunzena elementu, ko piepildu nevis ar kālija bihromātu, bet gan ar jūrā bagātīgi atrodamo nātriju. Induktīvā spole uztver radīto elektrību un novada to sevišķi ierīkotā lukturī. Šajā lukturī ievietota spirālveidīga stikla caurule, pildīta ar ogļskābo gāzi. Kad aparātu palaiž, gāze sāk spilgti un vienmērīgi kvēlot. Tādā kārtā es elpoju un redzu.
— Kapteini Nēmo! Uz visiem maniem jautājumiem jūs devāt tik izsmeļošas atbildes, ka es gandrīz nedrīkstu jūs vairāk izvaicāt. Par Rukveirola un Rumkorfa aparātiem jūs mani esat pārliecinājis. Bet tad beigās vēl lūdzu paskaidrot — kas tā par šauteni, ar ko jūs gribat mani apbruņot?
— Tā nebūt nav ar pulveri lādējama, — kapteinis atteica.
— Tātad ar saspiestu gaisu?
— Bez šaubām. Kā lai es te izgatavotu pulveri, ja man kuģī nav ne salpetra, ne sēra, ne ogļu?
— Bet apkārtējā vide še ir astoņi simti piecdesmit piecas reizes blīvāka par gaisu; lai labi trāpītu, lodei jāpārvar stipra pretestība.
— Tam nav nekādas nozīmes. Ir ieroči, kurus pēc Ful- tona vēl pārlabojuši angļi Filips Kolts un Berlijs, francūzis Fursī un itālietis Landi, un tie, apgādāti ar sevišķu aizslēgu, var šaut arī šādos apstākļos. Bet es atkārtoju: pulvera vietā es lietpju ārkārtīgi saspiestu gaisu, kuru «Nautila» sūkņi piegādā pārpilnām.
— Tāds gaiss taču drīz vien tiek iztērēts.
— Nu, bet kam tad man Rukveirola rezervuārs, no kura es pēc patikas varu paņemt, cik vajadzīgs? Te tikai nepieciešams pagriezt krānu. Bet jūs, Aronaksa kungs, redzēsiet pats, ka zemūdens medībās nav jātērē ne pārāk daudz gaisa, ne ložu.
— Tomēr man liekas, ka tajā puskrēslā un no atmosfēras spiediena tik smagā ūdenī lode nesniegs diez cik tālu un dzēliens nebūs nāvīgs.
— Profesora kungs, gluži otrādi — katrs šīs lodes dzēliens ir nāvīgs; lai cik viegli tā arī skartu medījamo dzīvnieku, tas krīt kā zibens ķerts.
— Kāpēc tā?
— Tāpēc, ka šī šautene neraida parastās lodes, bet austriešu ķīmiķa Lenibroka izgudrotas mazas stikla kapsulas, kuru man liels krājums. Šajās kapsulās ar tērauda apvalku un svina smagumu, kuras īstenībā ir mazas Lei- denas pudeles, elektriskā enerģija izpaužas visspēclgāk. No vieglākā pieskāriena kapsulas pārsprāgst, un visstiprākais, dzīvnieks krīt nonāvēts. Varu vēl piezīmēt, ka kapsulas nav lielākas par ceturtā numura skrotīm un ka parastās šautenes aptvere var uzņemt, mazākais, desmit.
— Man vairāk nav ko teikt, — es iebildu un piecēlos no galda. — Atliek tikai saņemt savu šauteni. Jūsu ceļi ir mani ceļi.
Kapteinis pavadīja mani uz «Nautila» pakaļējo galu; iedams garām savu draugu kajītei, es pasaucu Nedu un Konselu. Tie uz pēdām mums sekoja.
Visi četri mēs nonācām pie kādas kabīnes, kas atradās pie uzejas līdzās mašīnu telpai, kur mums bij jāpārģērbjas zemūdens tērpos.
XVI
GĀJIENS PA JŪRAS DIBENU
Taisnību sakot, šī kabīne bij «Nautila» ģērbistaba un arī tā arsenāls. Vairāk nekā ducis ūdenslīdēju apģērbu — skafandru karājās pie sienām, gaidīdami lietotājus.
Neds Lends, tos aplūkojis, neparko negribēja vilkt mugurā.
— Bet, krietnais Ned, — es mēģināju viņu pārliecināt, — citādi nevar, Krespo salas meži atrodas zem ūdens.
— Tas ir gan jauki! — harpūnists atņurdēja, noprazdams, ka viņa cerības uz meža putnu cepeti vējā. — Un jūs, Aronaksa kungs, līdīsiet tajā maisā?
— Jālien vien būs, meistar Ned.
— Kā gribat, profesora kungs, — harpūnists atbildēja.
— Es gan tur nelīdīšu iekšā, kamēr mani nepiespiedīs ar varu.
— Neviens jūs nespiedīs, meistar Ned, — kapteinis Nēmo viņu mierināja.
— Vai Konsels ari riskēs? — Neds apvaicājās.
— Es allaž esmu tur, kur mans kungs, — Konsels atbildēja.
Uz kapteiņa saucienu ieradās divi matroži palīdzēt mums uzvilkt šos platos, ūdensnecaurlaidīgos kaučuka apģērbus bez šuvēm, kuri bij pagatavoti tā, ka varēja izturēt ievērojamu spiedienu. Tie bij kaut kas līdzīgs lokanām un atsperīgām bruņām. Skafandrs sastāvēja no ķiveres, vestes un biksēm. Bikšu galos — biezi zābaki ar smagām svina zolēm. Vestes audumu uz krūtīm saturēja izliektas vara stīpas, lai atturētu ūdens spiedienu un plaušām ļautu brīvi darboties. Piedurkņu galos bij lokani cimdi, tā ka nekas netraucēja pirkstu kustību.