Acīm redzot, šie pārlabotie skafandri bij nesalīdzināmi pārāki par vecajiem, slavenajiem astoņpadsmitajā gadu simtenī izgudrotajiem — ar korķa apvalku, bezpiedurkņu vesti, svārkiem un tā joprojām.
Kapteinis Nēmo un viens no viņa ļaudīm, no izskata īsts Herkuless, acīm redzot, ārkārtīgi spēcīgs, Konsels un es bijām ieģērbti skafandros. Atlika vēl tikai iebāzt galvu metāla čaulas bumbā. Bet pirms šīs operācijas es vēl palūdzu kapteinim atļauju aplūkot mums nodomātās šautenes.
Viens no «Nautila» kalpotājiem man atnesa pēc izskata vienkāršu šauteni; laide tai bij tērauda, tvertne tukšu vidu un diezgan prāva. Te bij uzkrāts saspiestais gaiss, bet ar vārstuļa kustināmās mēlītes palīdzību to pēc patikas varēja ievadīt metāla caurulē. Aptverē bij ievietota kārba ar divdesmit elektriskām lodēm; ar sevišķu atsperi tās pārvietojās šautenes stobrā. Tikko viens šāviens bij izšauts, šautene acumirklī automātiski pielādējās no jauna.
— Kaptein Nēmo, — es teicu, — šis ierocis ir lielisks, un ar to viegli rīkoties. Es tikai vēlos drīzāk to izmēģināt. Bet kā īsti mēs nokļūsim jūras dibenā?
— Profesora kungs, patlaban «Nautils» nostājies dibenā, desmit metru dziļumā, mēs tūliņ varam sākt gājienu.
— Kā mēs izkļūsim no kuģa laukā?
— To jūs tūliņ redtēsiet.
Kapteinis Nēmo iebāza galvu bumbveidīgajā cepurē, Mēs ar Konselu darījām to pašu, pie tam kanādietis mums ironiski novēlēja laimīgas medības. Uzvalka augšgals nobeidzās ar vītņotu vara apkakli, kurai tika pieskrūvēta metāla kaska. Pa trim ar biezu stiklu aizsegtiem caurumiem, galvu tikai pagriežot šīs bumbas iekšienē, bij iespējams pārredzēt visu apkārtni. Uz mūsu mugurām piestiprinātie Rukveirola aparāti sāka darboties, un es tūliņ pamanīju, ka varu elpot pilnīgi brīvi.
Ar Rumkorfa lampu pie jostas, šauteni rokās — es gribēju iet. Bet, platajā uzvalkā ieslodzīts, ar svina zābakiem grīdai pienaglots, nevarēju pakustēties no vietas.
Tomēr arī tas jau bij paredzēts. Es jutu, ka no ģērb- istabas mani iebīda mazajā blakus telpā. Biedri, kurus tāpat virzīja, man sekoja. Es dzirdēju, ka ar segumu apsistās durvis aizvērās, un mēs atradāmies dziļā tumsā.
Pēc kāda brīža ass svilpiens ieskanējās man ausīs. Es sajutu itin kā savādu aukstumu paceļamies no kājām līdz pašām krūtīm. Acīm redzot, pa kādu krānu no ārienes tika ielaists ūdens, un tas patlaban piepildīja telpu. Tad atvērās kādas citas durvis «Nautila» sānos. Mūs apņēma puskrēsla. Acumirkli vēlāk mūsu kājas jau skāra jūras dibenu.
Un nu — kā lai es attēloju visus iespaidus un piedzīvojumus šajā zemūdens gājienā? Ar vārdiem nav iespējams pārstāstīt visus tos brīnumus! Ja jau otas nejaudā atgleznot ūdeņu neskaitāmās nokrāsas — kā to lai mēģinātu spalva?
Kapteinis Nēmo gāja pa priekšu, bet viņa biedrs sekoja dažus soļus mums iepakaļ. Mēs ar Konselu turējāmies blakus, it kā caur savām metāla kaskām varētu arī sarunāties. Es vairs nesajutu ne savu uzvalku, ne zābakus, ne gaisa rezervuāru, ne gaisu, ne tās biezās bumbas svaru, kurā mana galva kuļājās kā rieksts savā čaulā. Visi priekšmeti ūdenī zaudēja tik daudz no sava svara, cik liels bij izspiežamā ūdens svars, un es nodomāju, ka šis Arhimeda atrastais fizikas likums ir visai patīkams. Es vairs nebiju nekāda nekustīga masa, un manu kustību brīvība bij diezgan plaša.
Augšzemes gaisma trīsdesmit pēdu dziļi jūras dibenā pārsteidza mani ar savu spilgtumu. Saules stari viegli izspiedās cauri šai ūdens blīvai un izdzēsa tā tumšo krāsu. Simt metru attālumā es skaidri varēju saskatīt visus priekšmetus. Tālāk jūras dzīle plaiksnījās gaišzilas atmirdzas nokrāsās, vēl tālāk blāvi zilsnīja, līdz beidzot sabiezēja necaurredzami melna. Patiešām, ūdens, kas mani apņēma, bij tikai blīvāks nekā gaiss tur augšā, bet tikpat caurspīdīgs. Virs galvas es samanīju jūras rāmo līmeni.
Mēs droši gājām pa smalkas, cieti nogūlušas smilkts gludo paklāju; tas nebij rievains kā slīdošo viļņu izskalotais liedags. Kā īsts reflektors tas ārkārtīgi spilgti at- plaiksnīja saules starus. Šī atspulga arī bij tā, kas caur- staroja katru ūdens molekulu. Vai es to jebkad biju
Mes droši gājām pa smalkas, cieti nogulušas smilkls gludo paklāju,
iedomājies, ka trīsdesmit pēdas dziļi zem ūdens varēšu redzēt tikpat skaidri kā augšā gaišā dienas laikā?
Ceturtdaļstundu mēs tā gājām pa kvēli mirdzošo, ne- jūtamiem gliemežnīcu putekļiem pārklāto smilkti. Slai- ( dais, zemūdens klintij līdzīgais «Nautila» korpuss pamazām izzuda, bet tā prožektoru tālu mestie stari apgaismoja ceļu atpakaļ, ja mums šajos ūdeņos uznāktu nakts. Par šo ierīci grūti spriest tam, kas uz sauszemes nekad nedabū redzēt tādas varenas elektriskās gaismas svītras. Tur putekļu pilnajā gaisā redzama tikai nespodra, miglaina atspulga, kamēr uz jūras, tāpat kā zem ūdens, elektrisko staru spožums parādās visā pilnībā.
Visu laiku mēs gājām bez apstājas, un smilkšu klajums visapkārt likās bezgalīgs. Ar izstieptām rokām es šķēlu ūdens aizkaru, kurš aiz manis tūliņ atkal noslēdzās, bet manas pēdas acumirklī izgludināja ūdens spiediens.
Drīz kaut kādi iztālēm tikai neskaidri saskatāmi priekšmeti sāka aptverami izveidoties manu acu priekšā. Es ieraudzīju pirmās krāšņo klinšu masas, visskaistākā veida zoofītiem izraibotas, un biju dziļi pārsteigts par šā apvida īpatnējo pievilcību.
Bij ap desmitiem no rīta. Saules stari diezgan slīpā leņķī skāra jūras līmeni un, ūdens lauzti, it kā prizmā apmirdzēja augus, klintis, aļģes, gliemežnīcas un polipus gar klints malām, kas laistījās visās septiņās spektra krāsās. Tas bij īsts brīnums, krāšņums acīm, it visu krāsu nianses, īsts kaleidoskops, kurā jaucās zaļais ar dzelteno, oranžais ar mēļo, gaiši zilais ar tumši zilo, vārdu sakot, satrauksmēta gleznotāja paletes neaptveramās krāsas. Cik žēl, ka es nevarēju dalīties ar Konselu sajūsmā, kas manī strāvoja, un sacensties ar viņu izbrīnās saucienos! Cik žēl, ka nespēju kapteinim Nēmo un viņa pavadonim ar saprotamiem žestiem parādīt, ko pārdzīvoju un domāju! Cita nevarēdams, es runājos pats ar sevi, es kliedzu tajā vara kārbā, kas apņēma manu galvu, varbūt tā nevajadzīgi patērēdams vairāk gaisa, nekā tas bij atļauts.