Šīs spulgojošās ainavas priekšā Konsels bij tāpat apstājies kā es. Acīm redzot, brašais puisis atkal jau klasificēja šīs dažādās zoofītu un molusku sugas. Jūras dibens te bij pārklāts polipiem un adatādaiņiem, izīdām, izklaidu dzīvojošām kornulārijām, skarainām okulinām, kuras agrāk sauca par «baltajiem koraļļiem», sarainām, sēņ- veidīgām fungijām. puķes ziedam līdzīgajām jūras
anemonēm, jūras zvaigznēm un astrofitonām, šīm nāru austām mežģīnēm, kuras plīvoja no visvārīgākā ūdens saviļņojuma.
Patiešām žēl bij mīt virsū spīguļojošiem moluskiem, kuri tūkstošiem klāja smilkti, jūras sekstītēm, «āmuriņiem», donācijām, šiem veiklajiem lēkātājiem, strombu- siem ar eņģeļa spārniem, jūras zaķiem un neskaitāmiem citiem šā neiztukšojamā okeāna iemītniekiem. Bet jāiet vien bij, un mēs gājām uz priekšu, kamēr pār mūsu galvām plīvoja fizāliju gaišzilie taustekļi; opālveidīgās maigi rozā medūzas ar debess ziluma svītrotām apmalām it kā saulessargi mūs aizslēpa no spilgtiem stariem, un pelagejas ar savu fosforisko spīdumu varētu mums apgaismot ceļu, ja mēs ietu naktī.
Visi šie brīnumi mani aizturēja tikai uz nelielu brīdi, es tūliņ atkal sekoju kapteinim Nēmo, kas mani ar žestu aicināja līdzi. Drīz arī jūras dibens kļuva citāds. Aiz smilkšu klajuma sākās kramainu un kaļķainu gliemju dumbrājs. Tālāk gājām pāri aļģu laukam, kas bij noaudzis ar ūdens nenopostītiem, ārkārtīgi spēcīgiem jūras augiem. Šīs biezi noaugušās, maigās pļaviņas varēja sacensties ar vismīkstākajiem cilvēka rokas austiem paklājiem. Kājas mina jūras zaļumu, un arī pār galvām mums šūpojās ūdensaugu seģene. Vairāk nekā divi tūkstoši aļģu dzimtas, vītnēs savijušās, līgojās ūdens līmeņa virspusē. Es tur redzēju šūpojamies lentām līdzīgos fu- kusus, kā,bumbas vai cauruļveidīgās laurencijas, klados- tefijas ar' šaurām lapām un kaktusiem līdzīgās, vēdekļveidīgās rodimenas. Es novēroju, ka zaļie augi visvairāk turējās ūdens virspusē, kamēr sarkanie meklēja nelielu dziļumu, melnajiem un brūnajiem hidrofītiem atstādami pašas dziļākās okeāna dzīles.
Aļģes patiešām ir pats brīnišķīgākais augs pasaules florā. Tur sastopami vislielākie un arī vismazākie zemeslodes augi. Ir tādi, kurus var saskaitīt četrdesmit tūkstošus uz pieciem kvadrātmilimetriem, un atkal tādi, kuri vieni paši aizsniedz pieci simti metru lielu garumu.
Mēs bijām atstājuši «Nautilu» apmēram pirms pusotrām stundām. Tuvojās dienvidus. To es nopratu no taisni krītošajiem saules stariem, kuriem ūdenī nemanīja vairs nekāda lūzuma. Krāsu rotaļas maģija pamazām izgaisa, smaragda un safīra atblāzmas nodzisa virs mūsu galvām. Mēs gājām pa smilkšu klajumu, un mūsu soļi atbalsojās ārkārtīgi dobji. Pats mazākais troksnītis dzirdams tik spalgi, kā auss to uz sauszemes nebij pieradusi. Patiesībā ūdens ir četrreiz jutīgāks skaņu novadītājs nekā gaiss.
Tagad jūras dibens sāka spēji sliekties lejup. Gaisma kļuva vienmuļīga. Mēs bijām nonākuši simt metru lielā dziļumā un pakļuvuši zem desmit atmosfēru spiediena. Bet mans skafandrs bij tā ierīkots, ka es nesajutu ne mazākās neērtības. Tikai pirkstu locītavās samanīju tā kā stīvumu, bet arī tas drīz vien izzuda. Ari nogurums nebij nekāds lielais šajā man gļuži nepierastajā uzvalkā un divu stundu ilgajā gājienā. Ūdens virzīts, es kustējos ārkārtīgi viegli un veikli.
Trīs simti pēdu dziļumā nokļuvis, es gan vēl saskatīju saules starus, tomēr visai vāji. Nesenajam spilgtumam sekoja sarkanēja krēsla, kaut kas vidējs starp dienu un nakti. Tomēr saskatīt visu mēs varējām vēl pietiekami skaidri, un Rumkorfa aparātu darbā laist vēl nebij vajadzīgs.
Kapteinis Nēmo piepeši apstājās un pagaidīja, kamēr es pieeju viņam klāt. Ar pirkstu viņš man norādīja uz kādu tumšu masu, kas netālu no mums rēgojās krēslā.
«Tie būs Krespo meži,» es nodomāju — un nebiju maldījies.
XVII
ZEMŪDENS MEŽĀ
Beidzot mēs bijām nonākuši pie šā meža, kurš, bez šaubām, bij viens no kapteiņa Nēmo bezgalīgo īpašumu visskaistākajiem apgabaliem. Viņš to uzskatīja par savu īpašumu ar tādām pašām tiesībām kā pirmie cilvēki radīšanas pirmajās dienās. Un vispār kas gan apstrīdētu viņa tiesības uz šiem zemūdens īpašumiem? Kur gan vēl ir tāds pionieris, kas ar cirvi rokās iedrošinātos nākt. un ielauzties šajos krēslainajos biezokņos?
Mežā bij redzami lieli kokveidīgi augi. Kad bijām nonākuši tā plašajās velvēs, mani tūliņ pārsteidza koku zaru savādais saaugums, kādu es vēl līdz šim nekur nebiju redzējis.
Neviena zālīte nesliecās pa zemi, neviens krūma zariņš neizliecās un nestiepās horizontālā virzienā. Itin viss tiecās pretim jūras virspusei. Vistievākie stiebri, vissīkākās šķiedras stāvēja taisni kā dzelzs klūgas. Fukusi un laminārijas taisni perpendikulāri stiepās augšup, piemērodamies apkārtējai raženajai auglībai. Visi šie augi stāvēja nekustīgi, un, kad es tos ar rokām noliecu, tie acumirklī atkal atliecās savā parastajā stāvoklī. Te bij vertikalitātes valstība.