Turpretim, ja mums zināmas itin visas dzīvnieku sugas un pasugas, tad problemātiskais radījums meklējams mūsu katalogos atzīmētās jūras dzīvnieku klasifikācijās. Tādā gadījumā es no savas puses varu pieļaut milzīga narvaļa esamību.
Parastais narvalis jab vienradzis bieži vien sasniedz sešdesmit pēdu garumu. Pareiziniet šo skaitli ar pieci, ar desmit, piedomājiet šim vaļveidīgajam dzīvniekam viņa lielumam piemērotu spēku, samērā ar to palieliniet arī tā uzbrukšanas ieroci — un meklējamais dzīvnieks jums būs rokā. Apmēram tāds, kā to aprēķinājuši «Šenonas» virsnieki, ar tādu ilkni, kas varēja ielauzt «Skotijas» korpusu, un spēku, kurš nogremdē tvaikoņus.
Pēc dažu dabas pētnieku ziņām, jūras vienradzim jeb narvalim patiešām ir tāds kaula šķēps. Trieciena zobs ir ciets kā tērauds. Dažreiz tādus zobus atrod vaļu ķermenī; vaļus narvalis sadursmēs vienmēr pārspēj. Ir zināmi gadījumi, kad tāds zobs vali pilnīgi caururbis, kā svārpsts caururbj mucu. Parīzes Medicīnas fakultātes muzejā ir viens tāds zobs — divi metri divdesmit pieci centimetri garš un resnajā galā četrdesmit astoņi centimetri plats!
Un nu iedomājieties šādu desmitreiz lielāku dzīvnieku ar desmitreiz spēcīgāku ilkni, iedomājieties, ka viņš peld divdesmit jūras , jūdzes stundā, pareiziniet viņa lielumu un ātrumu, un jūs redzēsiet, ka ir iespējams tāds trieciens ar katastrofiskām sekām.
Kamēr mums trūkst plašāku pētījumu, es gribētu sacīt, ka šeit darīšana ar milzeni jūras vienradzi, kas apbruņots nevis ar āvu, bet ar īstu tarānu gluži kā bruņu fregates. Tam ir ārkārtīgs spēks un kustības ātrums.
Pēc manām domām, vienīgi tā izskaidrojama mīklainā parādība; protams, manam spriedumam tikai tad ir nozīme, ja šis dzīvnieks tiešām eksistē un nav dīku cilvēku vienkāršs izdomājums.»
Pēdējais teikums bij maza viltība, bet tā man likās nepieciešama profesora cieņas saglabāšanai un aizsardzībai pret amerikāņu avīžu viegli iespējamām zobgalībām. Viņi ir lieli meistari izzobot cilvēku! Tādam gadījumam es atstāju sev pakaļdurtiņas, bet patiesībā pilnīgi ticēju «briesmoņa» eksistencei.
Manu rakstu dedzīgi apsprieda, tas ātri kļuva populārs, ieguva diezgan daudz piekritēju. Tomēr tā secinājums ļāva vaļu visādām iedomām. Cilvēka prātam allaž ir tieksme izdomāt dažādus pārdabiskus radījumus. Un jūra jau ir vislabākā vieta, kur viņus ievietot, vienīgā vieta, kur var rasties un attīstīties šie milzeņi, pret kuriem sauszemes degunradži un ziloņi izskatās kā pundurīši. Lielajos ūdeņos dzīvo visi mums pazīstamie lielākie zīdītāji; vai tur nevar mājot arī kādi neredzēti, šausmīgi vēžveidīgi taustekļaini milzeņi, kā, piemēram, omāri — simtiem metru gari un vairākus simtus tonnu smagi? Kāpēc gan ne?
Aizvēsturiskos ģeoloģiskos laikos čfetrkāji, četrroči, rāpuļi un putni sasniedza milzīgus apmērus. Tikai pēc simtiem tūkstošiem gadu tie pamazām ieguvuši mūsdienu lielumu. Vai tad nav iespējams, ka jūra, kuras sastāvs palicis nemainīgs, kamēr zemes garoza nemitīgi mainās, savos neizmērojamos dziļumos uzglabājusi šīs pagājušo laikmetu dažādo sugu un pasugu atliekas? Kāpēc gan tā savās dzīlēs nevarētu saglabāt šos pēdējos pirmatnējos milzeņus, kam gadi līdzinās mūsu gadu simteņiem, bet gadu simteņi — tūkstoš gadiem?
Bet es ļaujos fantāzijām, kuras nepavisam nesaskan ar manu zinātnieka profesiju. Lai paliek šīs iedomas, kas ar laiku tomēr pārvērtās par drausmīgu patiesību. Vēlreiz atkārtoju, ka tāds uzskats toreiz nodibinājās sabiedrībā vispār, ļaudis ticēja, ka ir kāds milzīgs dzīvnieks, kurš nepavisam nav līdzīgs teiksmainajām jūras čūskām. Bet, ja dažus interesēja vienīgi jautājuma zinātniskā puse, tad praktiskākie cilvēki, it sevišķi Amerikā un Anglijā, noteikti prasīja atbrīvot jūru no šā nezvēra, lai netiktu traucēta kuģniecība. Rūpnieciskās un tirdznieciskās avīzes veltīja uzmanību vienīgi šim jautājumam. «Shipping and Mercantile Gazette», «Lloid», «Paquetbot», «Revue mari- time et coloniale» un citas apdrošināšanas biedrībām kalpojošās avīzes šajā ziņā bij pilnīgi vienis prātis un draudēja paaugstināt apdrošināšanas maksu.
Sabiedrības domai vispirms atsaucās Amerikas Savienotās Valstis. _Ņujorkā sāka rīkot ekspedīciju narvaļa iznīcināšanai. Atrbraucēja bruņu fregate «Ābrams Lin- kolns» gatavojās visdrīzākajā laikā doties jūrā. Kapteinim Faragutam bij pieejami visi arsenāli, un viņš no tiem apbruņoja savu kuģi.
Bet, kā tas dažkārt notiek, tieši ap to laiku, kad bij galīgi nolemts uzsākt nezvēra vajāšanu, tas vairs nerādījās. Divi mēneši viņš nebij ne redzēts, ne dzirdēts. Neviens kuģis viņu nebij sastapis. Likās, ka vienradzis uzzinājis par sazvērestību. Par viņu daudz tika ziņots arī pa transatlantisko telegrāfu; zobgaļi jokojās, ka šis blēdis būs ceļā notvēris kādu telegrammu un laikus pazudis.
Tādā kārtā, kad fregate bij gatava tālajam ceļojumam un apgādāta ar visbīstamākajām vaļu zvejas ierīcēm, radās jautājums — uz kurieni īsteni braukt? Sabiedrības
«Ābrams Linkolns».
nepacietība auga ar katru acumirkli, bet tad piepeši otrajā jūlijā pienāca ziņa, ka Sanfrancisko—Kalifornijas—Šan~ hajas līnijas tvaikonis «Tampiko» pirms trim nedēļām nezvēru sastapis Klusā okeāna ziemeļu daļas ūdeņos.
Šī vēsts atstāja ārkārtīgu iespaidu. Kapteinim Faragu- tam neatļāva vilcināties nevienu dienu! Visi vajadzīgie krājumi jau bij uz kuģa, tilpnes akmeņogļu pārpilnas, kuģa komanda kārtībā. Tikai jākurina krāsnis, jāuzdzen tvaiks un jādodas ceļā. Faragutam nepiedotu pat pusi dienas nokavējuma, bet viņš pats arī traucās pēc iespējas ātrāk izbraukt jūrā.