Bet es drīz vien iedzīvojos šajos dīvainajos apstākļos, tāpat pieradu pie še valdošās pustumsas. Smilkts mežā bij nosēta asām, grūti apejamām akmeņu šķautnēm. Zemūdens augu valsts man likās bagātāka un sarežģītāka nekā arktiskajā un tropiskajā joslā, kur tomēr nav tādas dažādības. Pēc kāda brīža es negribot biju sācis sajaukt to sadalījumu — zoofitus noturējis par hidrofītiem, dzīvniekus — par augiem. Bet kas gan še nebūtu maldījies? Zemūdens pasaulē augi un dzīvnieki bieži vien ir tik līdzīgi.
Es ievēroju, ka visi šie augi tikai vieglītiņām saistīti pie zemes. Prāva auguma un bez saknēm — tie smil- ktājā, oļos vai gliemežnīcu slāņos nemeklē barības sulas, bet tikai pieturu. Šie augi eksistē paši, vienīgi ūdens tos tur un baro. Lielākajai daļai no tiem lapu vietā ir dīvaini veidotas, nelielas plāksnītes dažādās, tomēr pa lielākajai daļai jauktās krāsās; tur bij samanāma sārtā, karmīna, zaļā, olīvu, sarkanējā un brūnā krāsa. Dzīva veidā es te ieraudzīju jau «Nautila» herbārijos redzētās vēdeklim līdzīgās podiasas, kuras šķita gaidām lēna vēja pūsmu, šarlaksarkanās cerāmijas, laminārijas ar ēšanai noderīgiem jauniem asniem, lokanās, cīpslveidīgās nereocistejas, kas izplaukst piecpadsmit metru augstumā, acetobulas ar resnām virsotnēm un neskaitāmus citus jūras augus bez ziediem. «Dīvaina, ačgārna pasaule,» kāds asprātīgs dab- zinātnieks reiz bij teicis, «kur zied dzīvnieki, nevis augi.»
Starp kokveidīgiem augiem mūsu mēreno joslu koku lielumā un to miklajā ēnā biezoja koraļļu kolonijas, īsti dzīvu puķu krūmāji: zoofītu strēles, kurām pa virsu plauka svītrainās meandrīnas ar līkumainām rievām, dzeltenīgās kariofīlijas ar caurspīdīgiem taustekļiem un it kā ar velēnām klātie zoanteru puduri; lai ilūzija būtu jo pilnīgāka, zivtiņas-mušas laidelējās no zara uz zaru līdzīgi mazajiem kolibrijiem, bet dzeltenās lepisakantas ar asu zobu pilnu muti un tikpat asām zvīņām, tāpat kā dak- tilopteras un monocentras, bariem vien gluži kā slokas cēlās augšup, mūsu kāju iztraucētas.
Ap pulksten vieniem kapteinis Nēmo deva zirni apstāties. Es no savas puses paklausīju labprāt, un mēs izlai- dāmiēs guļus zem kāda alāriju pudura, kuru garie, smalkie stumbri kā bultas tiecās' augšup.
Šis atpūtas brīdis man likās brīnum jauks. Tikai sarunas baudas mums te vēl trūka. Nebij iespējams ne vaicāt, ne atbildēt. Es tikai piesliecu savu lielo galvu Konsela galvai. Redzēju brašā puiša acis jūsmīgi spulgojam, un par apmierinājuma zīmi viņš savā ķiverē vissmieklīgākajā veidā grozīja galvu.
Man bij brīnums, ka pēc četru stundu gājiena nesa jutu ne mazākās ēstgribas. Es nevaru pateikt, no kurienes vēderam radās tāds apmierinājums. Bet toties kā visiem ūdenslīdējiem miegs neatturami mācās virsū! Drīz vien acis man aizvērās, es ļāvos nepārvaramam miegam, ko tikai gājiens līdz šim bij varējis atvairīt. Kapteinis Nēmo un viņa spēcīgais pavadonis, šajā šķidrajā kristālā izstiepusies, rādīja mums labu piemēru.
Nezinu, cik ilgi tā bijām nogulējuši, bet, kad es pamodos, likās, ka saule jau slīgst uz apvāršņa pusi. Arī kapteinis Nēmo bij uzcēlies; es tikko sāku staipīt locekļus, kad kāda negaidīta parādība mani piepeši uztrauca kājās.
Pāris soļu atstatu milzīgs krabis, ap metru augsts, skatījās manī savām šķībajām acīm, gatavs mesties man virsū. Lai arī skafandrs mani pietiekoši sargāja pret šā zvēra spīlēm, es tomēr izbailēs notrīsēju. Šajā acumirklī pamodās arī Konsels un «Nautila» matrozis. Kapteinis Nēmo parādīja savam pavadonim uz riebīgo posmkāji, un matrozis viņu nogalināja ar vienu šautenes lai- des sitienu, un es redzēju, ka nezvēra kājas noraustījās šausmīgās konvulsijās.
Šis atgadījums ierosināja man domu, ka šajos krēslajos biezokņos var mājot arī vēl bīstamāki dzīvnieki, no kuru uzbrukuma pat skafandrs mani nespētu pasargāt. Līdz šim es to nebiju iedomājis, bet nu apņēmos uzmanīties. Man likās, ka šī atpūta nozīmē mūsu gājiena beigas, bet biju vīlies. Kapteinis Nēmo negriezās vis atpakaļ uz «Nau- tilu», bet turpināja vien tālāk savu pārdrošo ekskursiju.
Jūras dibens arvien vairāk un stāvāk sliecās lejup, arvien dziļākā dzelmē. Varēja būt ap trim, kad mēs sasniedzām kādu ieleju spraugā starp divām augstām, stāvām klinšu sienām, kas atradās simt piecdesmit metru dziļi. Tātad, pateicoties lieliskajiem aparātiem, mēs par deviņdesmit metriem bijām pārsnieguši to robežu, kuru daba līdz "šim šķita novilkusi cilvēka zemūdens ekskursijām.
Es saku simt piecdesmit metru, lai gan man nebij nekāda instrumenta, ar ko šeit izmērīt dziļumu. Bet es zināju, ka pat jūrās ar visdzidrāko ūdeni saules stari nespēj iespiesties dziļāk. Te nu mūs sāka apņemt melna tumsa. Desmit soļu atstatumā neviens priekšmets vairs nebij saskatāms. Es virzījos uz priekšu taustīdamies, bet tad piepeši atspīda spilgta un diezgan spēcīga gaisma. Kapteinis Nēmo bij laidis darbā savu elektrisko aparātu. Viņa pavadonis tūliņ sekoja kunga paraugam, un es ar Konselu atkal viņiem abiem. Pagriežot skrūvīti, stikla vītenes caurule aizkvēlojās, un jūra, mūsu četru lukturu apgaismota, bij pārredzama divdesmit piecus metrus visapkārt.
Kapteinis Nēmo devās tālāk un tālāk meža melnajā biezoknī, kur krūmāji kļuva arvien retāki. Es ievēroju, ka augu apvidus izbeidzās drīzāk nekā dzīvnieku. Ūdensaugi vairs nebij manāmi neauglīgajā zemē, bet neskaitāmi dzīvnieciņi, zoofīti, posmkāji, moluski un zivis bariem ņudzēja mums apkārt.
Ejot man ienāca prātā, ka mūsu Rumkorfa aparāti katrā ziņā pievilinās dažus šo drūmo dziļumu iemītniekus. Bet, ja arī viņi tuvojās, tomēr, medniekam par lielu nožēlošanu, palika pienācīgā attālumā. Vairāk reižu es redzēju kapteini Nēmo apstājamies un ceļam šauteni pie vaiga; bet, pāra acumirkļu vērojis, viņš to atkal nolaida un turpināja gājienu.