Pēdīgi ap četriem šis brīnišķīgais gājiens izbeidzās. Mūsu priekšā pacēlās stāva klinšu siena, milzīgu granīt- bluķu krava ar tumšām alām, kurām tomēr nebij iespējams piekļūt.
Tā bij Krespo salas pakāje. Tā bij zeme.
Kapteinis Nēmo piepeši apstājās. Ar žestu viņš apstādināja arī mūs, lai gan man būtu paticis uzrāpties pa šo mūri. Te beidzās kapteiņa Nēmo valstība. Robežai pāri viņš negribēja iet. Aiz tās sākās tā zemeslodes daļa, ko viņš vairs negribēja skart ar savu kāju.
Sākās gājiens atpakaļ. Kapteinis Nēmo bij novietojies sava mazā pulciņa priekšgalā un vadīja mūs nešaubīdamies. Man gan likās, ka mēs nebūt neejam pa to pašu ceļu atpakaļ uz «Nautilu». Šis jaunais ceļš, ļoti stāvs un grūts, manāmi tuvināja mūs jūras līmenim. Tomēr šī atgriešanās augstākajos ūdens slāņos nebij tik spēja, ka gaisa spiediens samazinātos pārlieku strauji un radītu mūsu organismā tās bīstamās pārmaiņas, kuras parasti apdraud ūdenslīdējus. Drīz vien atkal atsvīda un pieauga dienas gaisma, saule bij viešama tuvu apvārsnim, tās staru prizma no jauna ar spektra gredzenu apvieda dažādus priekšmetus.
Desmit metru dziļumā mēs bridām pa ūdeni, kurā ņudzēja mazas zivtiņas; to te bij neskaitāmas sugas, vairāk nekā putnu gaisā, — arī žiglākas viņas bij. Tikai neviens šāviena cienīgs jūras medījums mums nebij vēl rādījies.
Šajā acumirklī es pamanīju, ka kapteiņa roka paceļas un viņš vēro kādu kustošu priekšmetu krūmājā. Viņš izšāva, un es dzirdēju paklusu svilpienu; kāds dzīvnieks kā- zibens ķerts pakrita dažus soļus atstatu. Tas bij lielisks jūras ūdrs, vienīgais jūras četrkājis. Šādam pusotra metra garam dzīvniekam bij ārkārtīgi liela vērtība. Viņa augšdaļā tumšbrūnā, lejāk sudrabotā āda krievu un ķīniešu tirgos tiek ar zeltu atsvērta. Pēc spalvas smalkuma un spīduma spriežot, dzīvnieks bij, mazākais, divi tūkstoši franku vērts. Es ar interesi aplūkoju šo reto zīdītāju ar plakanu galvu, īsām ausīm, apaļām acīm, baltām kaķa ūsām, stipri attīstītu plēvi starp ķetnām un kuplu asti. Šī zvejnieku vajātā vērtīgā plēsīgo dzīvnieku suga sastopama arvien retāk un tagad galvenokārt mīt Klusā okeāna ziemeļu daļā, un, bez šaubām, drīzā laikā iznīks pavisam.
Kapteiņa Nēmo pavadonis paņēma medījumu, pārmeta pār plecu, un mēs no jauna devāmies ceļā.
Veselu stundas gājienu vienīgi līdzens smilkšu klajš bij mums zem kājām. Reizēm tas pacēlās tik augstu, ka mums tikai divi metri dziļš ūdens bij pār galvām. Es redzēju mūsu atēnas asi atspoguļotas — virs mums virzījās tādu pašu gājēju grupa, tā kustējās un žestikulēja tāpat kā mēs un arī citādi bij mums gluži līdzīga, starpība tikai tā, ka tā gāja ar galvu lejup un kājām gaisā.
Un vēl viena interesanta parādība. Pār mums slīdēja it kā biezi, ātri uznākoši un tikpat ātri zūdoši mākoņi. Bet pārdomājis es nācu pie secinājuma, ka tie nav nekādi mākoņi, bet gan pāri slīdoši dažāda lieluma viļņu vāli; es pat saskatīju to putās sakultās muguras plīstam un virmojam ūdens mutulī. Pat ātri pāri skrejošu putnu ēnas es varēju saskatīt ūdens līmenī virs mūsu galvām.
Sakarā ar to es pieredzēju laikam to vislabāko šāvienu, kāds jebkad licis nodrebēt kaisla mednieka rokai. Kāds liels putns ar plaši izplestiem spārniem laidelēdamies tuvojās mums. Kapteiņa Nēmo pavadonis pielika šauteni pie vaiga un izšāva, kad putns bij tikai pāra metrus virs ūdens. Trāpīts spārnainis acumirklī nokrita un ar kritiena sparu ienira ūdenī tik dziļi, ka veiklais šāvējs varēja to satvert. Tas bij albatross, jūras putnu visskaistākais pārstāvis.
Mūsu gājienu šis gadījums tikai uz acumirkli aizkavēja. Divu stundu laikā mēs gājām pa smilkšu klajumiem un jūras zāļu klāņiem, kurus izbrist nācās visai grūti. Atklāti sakot, es vairs nejaudāju, kad piepeši ieraudzīju kādu pus jūdzi attālu nespodru spīdumu ūdens melnumā. Tas bij «Nautila» prožektors. Vēl divdesmit minūtes, tad mēs būsim uz kuģa, un tur es atkal varēšu brīvi atelpot, jo manīju, ka manā rezervuārā skābekļa atlicis visai maz. Bet es nebiju paredzējis kādu sastapšanos, kas mazliet aizkavēja mūsu atgriešanos mājās.
Es biju palicis soļu divdesmit citiem iepakaļ, kad ieraudzīju kapteini Nēmo spēji pagriežamies pret mani. Viņa spēcīgā roka nospieda mani zemē, kamēr tā pavadonis to pašu darīja ar Konselu. Pirmajā acumirklī nevarēju apjaust, ko tas nozīmē, bet apmierinājos, redzēdams, ka kapteinis nogulstas man līdzās un paliek nekustēdamies.
Es biju izstiepies zemē zem kāda zāļaugu pudura, bet tad, galvu pacēlis, piepeši ieraudzīju kaut kādas smagas masas ar troksni un fosforisku spīdumu skrējām mums pāri.
Asinis man sastinga dzīslās! Es saskatīju, ka tās ir briesmīgās haizivis, kuras mūs apdraudēja. Tas bij visbīstamāko cilvēkrijēju haizivju sugu pāris ar milzīgām astēm, nespodrām, stiklainām acīm un purna caurumiem, pa kuriem plūda fosforiska gaisma. Milzīgas uguns mušas, kuras spēja samalt cilvēku savos dzelzs žokļos! Es nezinu, vai Konsels patlaban atkal ņēmās klasificēt tās attiecīgā rubrikā, bet es gan redzēju tikai viņu sudrabotos vēderus un šausmīgās, atplestās, zobu pilnās rīkles; es aplūkoju visu to vairāk kā apdraudēts upuris, nevis kā dabzināt- nieks.
Par laimi, šie rijīgie nezvēri ļoti vāji redz. Haizivis pārsllda pāri, mazliet aizskardamas mūs ar savām brūnganajām spurām, un tā mēs, kā par brīnumu, izglābāmies no daudz lielākām briesmām nekā sastapšanās ar tīģeri kaut kur sauszemes mežos.