Elektrisko uguņu svītras vadīti, mēs pēc pusstundas aizsniedzām «Nautilu». Ārsienas lūka bij tāpat vaļā; kapteinis Nēmo noslēdza to, līdzko mēs bijām iegājuši mazajā telpā. Tad viņš piespieda kādu atsperi. Un tūliņ es manīju, ka sūkņi kuģa iekšienē sāk strādāt, jo redzēju, ka ūdens ap mani noplok, un pēc īsa brīža telpa jau bij pilnīgi tukša. Atvērās otras durvis, un mēs iegājām ģērb- istabā.
Tur mums ar pūlēm novilka skafandrus; es pavisam nomocījies, ar nogurumu un miegu cīnīdamies, iegāju savā kajītē, bezgala sajūsmināts par visu, kas piedzīvots šajā brīnišķīgajā gājienā pa jūras dibenu.
XVIII
ČETRI tŪkstoŠi ljĒ pa KLUSĀ OKEĀNA DZELMI
Nākošajā rītā, 18. novembrī, es piecēlos, pilnīgi atpūties no iepriekšējās dienas noguruma, un izkāpu uz «Nautila» klāja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs izsauca savu parasto frāzi. Man ienāca prātā, ka viņš vēsta par jūras stāvokli vai ka viņš saka: «Itin nekas nav redzams.»
Jūra patiešām bij gluži klaja, Neviena bura nekur pie apvāršņa nebij redzama. Krespo salas augstienes pa nakti bij nozudušas; jūra uzsūca visas pārējās spektra krāsas, atskaitot zilo, un, to tad visapkārt atplaiksnīdama, laistījās brīnišķā, tumši zilā tērpā. Sīkiem vilnīšiem grumbo- tais jūras līmenis atgādināja muarē audumu.
Es biju nogrimis krāšņās okeāna ainavas apbrīnošanā, kad uznāca kapteinis Nēmo. Viņš nelikās mani redzam, bet iesāka savus astronomiskos novērojumus. Darbu pabeidzis, viņš atmetās ar elkoni pret prožektora ietveri, un viņa skatieni klīda pār okeāna spoguli.
Pa to laiku kādi divdesmit «Nautila» matroži, visi spēcīgi un slaidi noauguši vīri, sanāca uz kuģa klāja. Tie ņēmās izvilkt tīklus, kas pa nakti bij izmesti jūrā. Likās, ka šie cilvēki pieder pie dažādām tautībām, lai gan eiropeiska tipa pazīmes bij itin visiem. Es neapšaubāmi sazīmēju starp viņiem īrus, frančus, dažus slāvus un grieķus un kādu Krētas salas iedzimto. Visi šie vīri bij mazrunīgi, apmainīja tikai pāris vārdu tajā nesaprotamajā valodā, kurai es pat celmu nevarēju uzzināt. Tāpēc tos izvaicāt nebij iespējams.
Tīkli bij uzvilkti uz kuģa klāja. Tie atgādināja Normaņ- dijas zvejnieku tīklus — līdzīgi lieliem maisiem, ko pei- doša kārts un apakšējām cilpām izvērta ķēde tur pusatvērtus. Dzelzs trosēm piestiprināti, šie maisi velkas kuģim iepakaļ pa jūras dibenu un sasmeļ visu, kas tur pagadās ceļā. Šodien tur bij bagātīgs krājums visdažādāko zivju sugu. Jūras velni, kurus to komiskās lēkāšanas dēļ sauc arī par klauniem. Melnās ūsainās komersānijas, apaļās, sarkani svītrotās balistas, ārkārtīgi indīgie adat- vēderi, olīvdzeltenie nēģi, makrorinki ar sudrabotām zvīņām, trihiāras, kurām tikpat spēcīga elektrība kā lodes zivīm un elektriskajiem zušiem, zvīņainās notopieras ar brūnām šķērssvītrām, iezaļganās mencas, jūras grunduļi utt. Bez tām tur bij arī dažas lielo sugu zivis: bastardmak- reles ar lielām, metru garām galvām, vairākas skaistas skumbriju sugas bonitas ar ziliem un sudrabotiem raibumiem un trīs lieliski tunči, kuri ar visu nepārspējami ātro skrēju nebij varējuši izvairīties no «Nautila» tīkliem.
Man šķita, ka vienā pašā šajā lomā bij ap tūkstoš mārciņu zivju. Zveja bij izdevīga, bet kas tur arī ko brīnīties! Šādi tīkli vairāk stundu slīd pa jūras dibenu un uzņem savā auklu cietumā visu jūras dzīvnieku pasauli. Uz «Nautila» mums nekad netrūks vislabākās pārtikas krājumu, ko, pateicoties kuģa ātrajai gaitai un tā elektrisko uguņu pievilkšanas spēkam, pēc patikas varējām atjaunot.
Šis dažādīgais loms nekavējoties tiks nogādāts pa lūku krātuvēs, no kurām viena noderēja svaigās, otra — konservētās pārtikas uzglabāšanai.
Zveja bij nobeigta, gaisa krājumi papildināti; man likās, ka «Nautils» tūliņ dosies atkal tālāk zemūdens ceļojumā, un tāpēc es grasījos iet atpakaļ savā kajītē, bet tad kapteinis Nēmo pagriezās pret mani un teica bez kāda ievada:
— Paraugieties uz okeānu, profesora kungs, — vai tam nav sava īpatnēja dzīvība? Vai tam nav tāpat savs maigums un savs piktums? Vakar vakarā tas aizmiga tāpat kā mēs, bet šorīt atkal pamodies pēc mierīgi pārgulētas nakts,
Ne labrīta, ne labvakara! Gluži tā, it kā šis savādais cilvēks tikai turpinātu jau agrāk iesāktu sarunu.
— Palūkojieties, — viņš turpināja, — kā tas pamazām mostas no saules glāstiem! Viņš atsāk savu dienas dzīvi! Interesanti novērot, kas norisinās tā organismā. Viņam ir savs pulss, savas artērijas, savas lēkmes; es pilnīgi piekrītu zinātniekam Mori, kas konstatējis okeānā gluži tādu pašu asinsriņķošanu kā dzīvnieku organismā.
Acīm redzot, kapteinis Nēmo negaidīja no manis nekādu atbildi, tāpēc arī es nejaucos viņa sarunā ar piezīmēm: «tā liekas gan», «bez šaubām» vai «jums taisnība». Viņš arī runāja vairāk pats sev un ar lieliem starpbrīžiem starp atsevišķiem teikumiem. Patiesībā tā bij skaļa domāšana.
— Jā, — viņš turpināja, — okeānam ir visas asinsriņķošanas spējas, ko ierosina temperatūras maiņas, sāļu piemaisījums un mikroorganismi. Temperatūras maiņas rada nevienādu ūdens blīvumu, un no tā savukārt rodas straumes un pretstraumes. Ūdens iztvaikošana, kas polārajos apgabalos ir visai niecīga un ekvatoriālajā zonā ļoti liela, nemitīgi rada tropisko un polāro ūdeņu apmaiņu. Un, no otras puses, atkal es ar pārsteigumu esmu novērojis ūdens strāvojumus no apakšas uz augšu un no augšas lejup — to pilnīgi pamatoti var saukt par okeāna elpošanu. Okeāna ūdeņi, sasiluši silto zonu augšējos slāņos, aizplūst uz aukstajām zonām, kur atdziest un top blīvāki un tātad smagāki, un grimst lejup, piepildīdami okeāna dzelmes. Ekvatoriālajā zonā tie ceļas uz augšu un sasilst, un no jauna plūst uz polārajiem apgabaliem. Polārajos apgabalos jūs redzat šīs parādības sekas un sapratīsiet, kāpēc saskaņā ar dabas paredzēto likumu ūdens sasalst tikai virspusē.