Kamēr kapteinis Nēmo pabeidza savu teikumu, es nodomāju pie sevis: «Polārajos apgabalos! Vai tiešām šis pārdrošais cilvēks grasās mūs novest arī tur?»
Tad kapteinis apklusa, vērodams savu tik nemitīgi un pamatīgi izpētīto jūru. Pēc tam viņš atsāka:
—- Sāļu jūras ūdenī ir liels daudzums, profesora kungs, un, ja jūs atdalīsiet visus, kas ūdenī atrodami izšķīdušā veidā, tad dabūsiet četrarpus miljonus kubikljē tilpumu. Ar to visu zemeslodi var pārklāt desmit metru biezā slānī. Un nedomājiet, ka šis sāļu piemaisījums jūrai ir tikai dabas untums! Nē! Sāļi aizkavē ūdeni pārāk spēcīgi iztvaikot un vējiem aiznest pārāk daudz garaiņu un tādā kārtā aizsargā mērenās joslas no pārliecīga lietus. Sāļiem ir bezgalīgi liela nozīme, lai līdzsvarotu stihiju darbību uz zemeslodes.
Kapteinis Nēmo no jauna apklusa, paspēra dažus soļus pa klāju, atkal pagriezās pret mani.
— Kas attiecas uz infuzorijām, — viņš atsāka, — miljardi mikroorganismu — miljoniem ikkatrā ūdens pilienā, astoņi simti tūkstoši šādu organismu sver tikai vienu miligramu — arī tam ārkārtīgi liela nozīme. Tās uzsūc sevī jūras sāļus, uzsūc ūdens cietās sastāvdaļas, tās rada polipus un koraļļus, no kuriem veidojas kaļķakmens rifi! Un tā ūdens piliens, atbrīvots no minerālvielu piejaukuma, kļuvis vieglāks, paceļas ūdens līmeņa virspusē, bet tur, uzsūcis iztvaiko juma pamestos sāļus, atkal kļūst smags, nogrimst dibenā, piegādādams mikroorganismiem jaunu barību. Tā rodas divatnējā strāvošana augšup un lejup, mūžīgā dzīvības kustība. Šā okeāna, kurš lielākajai daļai cilvēku šķiet nedzīvs, vismazākajā daļiņā norisinās daudz intensīvāka nerimtīga dzīvība nekā uz sauszemes; tas sniedz dzīvību miriādēm dzīvnieku — un arī man!
Šā runādams, kapteinis Nēmo bij pavisam pārvērties, viņa izskats un valoda atstāja uz mani ārkārtīgu iespaidu.
— Vienīgi šeit ir īstā dzīve! — viņš piebilda. — Es ticu jūras pilsētu un zemūdens namu būves projektiem, mums vajadzīgi tādi nami kā «Nautils», kuri katru rītu paceļas virs ūdens ieelpot svaigu gaisu, brīvas pilsētas un neatkarīgas valstis! Un kas zina, ja kādreiz kāds despots…
Kapteinis Nēmo ar enerģisku žestu pārtrauca savu teikumu. Un tad, it kā lai aizdzītu pārāk drūmu domu, vērsās tieši pie manis.
— Aronaksa kungs, — viņš man vaicāja, — vai jūs arī zināt, cik dziļš ir okeāns?
— Es, kaptein, zinu, mazākais, visu to, ko mums rāda līdzšinējie mērījumi.
— Vai jūs varētu nosaukt dažus skaitļus, lai es vajadzības gadījumā tos pārbaudītu?
— Te jums būs daži, — es teicu, — cik tos atminos. Ja nemaldos, Atlantijas okeāna ziemeļu daļas vidējais dziļums ir aprēķināts astoņi tūkstoši divi simti metru, bet
Vidusjūras — divi tūkstoši pieci simti metru. Visievērojamākie mērījumi izdarīti Atlantijas okeāna dienvidu daļā uz 35° platuma, dziļums šeit bijis divpadsmit tūkstoši metru, četrpadsmit tūkstoši deviņdesmit viens metrs un piecpadsmit tūkstoši simt četrdesmit deviņi metri. Pēc vispārējā ieskata, ja jūras dibenu nolīdzinātu, tās vidējais dziļums būtu apmēram septiņi kilometri.
— Labi, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Bet es ceru, ka mēs dabūsim redzēt ko citu. Par Klusā okeāna vidējo dziļumu es jums varu teikt tikai to, ka tas nepārsniedz četri tūkstoši metru.
Pēc tam kapteinis Nēmo devās pie lūkas un pazuda trapa spraugā. Es sekoju tam un atgriezos lielajā salonā. Tūliņ arī skrūve atkal sāka strādāt, un laga rādīja, ka mēs braucam divdesmit jūdžu stundā.
Pagāja dienas, pagāja nedēļas, bet es tikai nejauši sastapos ar kapteini Nēmo. Redzēju viņu pa lielākiem starplaikiem. Viņa palīgs kārtīgi atzīmēja uz kartes katru vietu, un pēc tās es noteikti varēju sekot «Nautila» ceļojuma virzienam.
Konsels un Neds Lends dienas lielāko daļu pavadīja kopā ar mani. Konsels bija atstāstījis savam draugam mūsu gājiena brīnišķīgos piedzīvojumus, un kanādietis ļoti nožēloja, ka nebij nācis līdzi. Bet es cerēju, ka vēl būs gadījums pastaigāties pa okeāna zemūdens mežiem. Gandrīz ik dienu uz dažām stundām atvērās iluminatori salona sānos, un mūsu acis nenogura, lūkojoties noslēpumainajā zemūdens pasaulē.
«Nautils» arvien vēl ieturēja kursu uz dienvidaustrumiem un pie tam brauca simt un simt piecdesmit metru dziļumā. Bet kādu dienu, nezinu, aiz kādas iedomas, tas ar savām ieslīpajām plātnēm piepeši nonira divi tūkstoši metru lielā dzīlē. Simtgrādu termometrs rādīja 4,25 grādi; tāda temperatūra šķiet dabiska šajā dziļumā itin visos platumos.
26. novembrī trijos no rīta «Nautils» pārbrauca Vēža tropu uz 170° garuma. 27. novembrī tas pabrauca garām Sandviča salām, kur slavenais Kuks 1779. gada 14. februārī gāja bojā.
Tātad mēs kopš sava ceļojuma sākuma bijām nobraukuši jau četri tūkstoši astoņi simti sešdesmit ljē. No rīta, izgājis uz klāja, es vēja pusē divas jūdzes attālu ieraudzīju Havaju, lielāko no arhipelāga septiņām salām. Skaidri varēja saskatīt tās iekopto krastmalas joslu, vairākas kalnu grēdas līdzteku krastam un vulkānus ar Maunakea virsotni, kura paceļas pieci tūkstoši metru virs jūras līmeņa. Starp citiem šā apvidus paraugiem «Nautila» izmestie tīkli šeit izzvejoja arī sevišķi skaisti veidotus pa- vonīna polipus, kas šajā jūras daļā reti sastopami.