«Nautils» arvien vēl turējās dienvidaustrumu virzienā. 1. decembrī tas pārbrauca ekvatoram uz 142° garuma, bet 4. decembrī, braucot bez kādiem sevišķiem starpgadījumiem, mēs iztālēm redzējām Marķīza salu grupu. Uz 8° 57' platuma un 139° 32' garuma es saskatīju Martina ragu Nukahivā, šīs grupas galvenajā Francijai piederošajā salā. Iztālēm gar apvārsni varēju saskatīt tikai mežiem apaugušus kalnus, jo kapteinis Nēmo vairījās piebraukt tuvāk zemei. Šajā apvidū atkal tīklos bij ieķērušās vispievilcīgākās zivis: horiferas ar zilām spurām, zeltainām astēm un visgaršīgāko gaļu pasaulē, hologimnozas — tikpat kā bez zvīņām, bet ēšanai visai noderīgas, ostovhinas ar kaula žokļiem, dzeltenīgās vēja zivis, kas nebij sliktākas par bonitām, un vēl daudzas citas kuģa pārtikas krājumu cienīgas zivis.
Pabraucis garām šīm skaistajām Francijas protektorāta salām, «Nautils» no 4. līdz 11. decembrim nobrauca vēl apmēram divi tūkstoši jūdžu. Šis ceļa gabals ievērojams ar to, ka te mēs sastapām bezgalīgu drūzmu kalmāru, visai interesantus moluskus, radniecīgus tintes zivīm, — tie pieder galvkāju klasei un divžaunu dzimtai. Šos dzīvniekus sevišķi pētījuši senatnes dabzinātnieki, agoras runātājiem tie sagādājuši bagātīgus metaforu materiālus, bet bagātajiem pilsoņiem atkal sevišķu gardumu — mazākais, tā stāsta Galēna priekštecis — grieķu mediķis Atenejs.
Tas bij naktī no 9. uz 10. decembri, kad «Nautils» satika šo molusku armiju, kura galvenokārt parādās tikai naktī. To bij neskaitāmi miljoni. Patlaban viņi, sekodami siļķēm un sardīnēm, no mērenās joslas devās uz dienvidiem. Pa biezajiem kuģa kristāla logiem mēs vērojām, kā viņi, peldēdami atpakaļiski, neiedomājami ātri traucās uz priekšu, vajāja zivis un sīkākos moluskus, rija gan mazākus, gan lielākus, nemitīgi un neaprakstāmā kārtā ņir- bodami ar saviem pneimatiskām čūskām līdzīgiem desmit taustekļiem virs galvas. Ar visu savu ātrumu «Nautils» vairākas stundas brauca pa šo dzīvnieku baru; tīkli tos sasmēla bezgala daudz; es tur uzgāju visas tās deviņas sugas, kādas Orbiņī atradis Klusajā okeānā.
No visa stāstītā redzams, ka jūra nemitīgi atklāja mums allaž jaunas un brīnišķas ainas. To dažādība bij neizsmeļama.
Jūra nemitīgi mainīja ārējo veidu, lai ielīksmotu mūsu acis, vilināja mūs jo vairāk iepazīties ar to un tās iemītniekiem, bet rosināja arī iespiesties pašos okeāna noslēpumainajos dziļumos.
11. decembrī es sēdēju lielajā salonā un lasīju. Neds Lends un Konsels pa atvērtajiem iluminatoriem skatījās gaišajos ūdeņos, «Nautils» nekustējās. Piepildījis savus rezervuārus, tas bij iegrimis tūkstoš metru dziļi vismazāk apdzīvotā okeāna joslā, kur lielas zivis tikai reti atgadās.
Man rokā bija Žana Masē pievilcīgā grāmata «Vēdera kalpi», es biju pilnīgi nogrimis lasīšanā un baudīju autora asprātības, kad Konsels iztraucēja mani.
— Vai profesora kungs nevarētu panākt šurp? — viņš teica pavisam savādā balsī.
— Kas noticis, Konsel?
— Paskatieties pats, profesora kungs.
Es piecēlos, piegāju pie loga, piespiedos pie rūtīm un skatījos.
Spilgtajā elektriskās gaismas svītrā es ieraudzīju kādu milzīgu, melnu masīvu — nekustīgu, ūdenī iegrimušu priekšmetu. Raudzījos ļoti uzmanīgi, lai izdibinātu, kas varētu būt šis milzīgajam valim līdzīgais melnums. Piepeši savāda doma iešāvās man prātā.
— Tas ir kuģis! — es iekliedzos.
— Jā, — kanādietis piemetināja. — Kuģis ar sadragātu takelāžu.
Neds Lends nebij maldījies. Mēs bijām piebraukuši pie kāda kuģa, kam apcirstās tauvas vēl karājās pie dzelzs turekļiem. Kuģa korpuss likās pilnīgā kārtībā; kuģis bij nogrimis tikai pirms nedaudzām stundām. Divu pēdu augstumā nocirsto trīsmastu paliekas liecināja, ka tas bijis spiests upurēt visu savu takelāžu. Ar ūdeni pieplūdis, tas gulēja, uz kreisajiem sāniem sazvēlies. Skumji bij redzēt pašu avarējušo kuģi, bet vēl skumjāk saskatīt uz tā klāja dažus virvēs sapinušos līķus. Es saredzēju četrus vīriešus, viens no tiem vēl turēja stūri, un bez tam vienu sievieti, kura ar bērnu rokās pa pusei bij izlīdusi pa virsbūves atveri. Tā bij vēl gluži jauna sieviete. «Nautila» spilgtajā apgaismojumā es labi saredzēju viņas ūdens vēl neizvērstos vaibstus. Ar vislielāko piepūli viņa bij pacēlusi pār galvu savu bērnu, mazo nabaga būtni, kas ar rociņām aptvēra mātes kaklu, Šausmīgas izskatījās šo četru cilvēku sejas, kuri bij sastinguši beidzamajās konvulsijās, mēģinādami atraisīties no savām saitēm. Tikai stūrmanis ar sirmajiem, pierei pielipušajiem matiem un stūres ratam piekrampētām rokām vēl vienmēr likās vadām savu trij- mastnieku okeāna dzīlēs.
Kas par šausmīgu skatu! Mēs stāvējām klusu, lūkojāmies šajā bojā ejas ainā, kura likās nofotografēta katastrofas pēdējā mirklī. Un iedomā es jau redzēju milzīgas haizivis ar ugunīgām acīm, kuras traucās turp, cilvēku gaļas pievilinātas.
Bet «Nautils» apmeta līkumu nogrimušajam kuģim, es tikai vēl paspēju izlasīt tā pakaļējā daļā: «Florida, San- derland.»
XIX
VANIKORO
Ar šo šausmīgo skatu iesākās vesela virkne jūras katastrofu, kuras «Nautilam» bij jāpieredz. Iebraukuši visbiežāk kuģojamās jūrās, mēs dzelmē redzējām trūdošus kuģu korpusus, bet dziļāk — pašā dibenā — lielgabalus, lodes, enkurus, ķēdes un vēl tūkstošiem citu dzelzs priekšmetu, kurus rūsa pamazām saēda.
Mēs vēl vienmēr dzīvojām «Nautilā» ieslodzīti un pilnīgi izolēti. 11. decembrī mēs pabraucām garām Paumotu arhipelāgam, kas stiepjas pieci simti ljē no austrumu - dienvidaustrumiem līdz rietumu-ziemeļrietumiem starp 13° 30—23° 50' dienvidu platuma un 125° 30—151° 30' rietumu garuma no Disī līdz Lazareva salai. Šis arhipe- lāgs aizņem trīs simti septiņdesmit kvadrātljē lielu apgabalu ar sešdesmit salu grupām, no kurām var minēt Francijas okupēto Cambjē. Visas šīs ir tā sauktās koraļļu salas. Koraļļu lēnā, bet nemitīgā darbība salas paceļ arvien augstāk, un kādā dienā tās savienosies. Vēlāk šī apvienotā sala satieksies ar kaimiņu arhipelāgiem, un tad no Jaunzēlandes un Jaunkaledonijas līdz pat tagadējām Marķīza salām radīsies jauns kontinents.