Kādā dienā, kad es šo savu teoriju sāku izklāstīt kapteinim Nēmo, viņš man vēsi atbildēja:
— Jauns kontinents mums nav vajadzīgs, bet gan jauns cilvēks!
«Nautils» savā ceļojumā nejauši bij piebraucis Kler- montonnera salai, vienai no interesantākajām tajā grupā, ko 1822. gadā atklāja «Minervas» kapteinis Bells. Tur man bij izdevība novērot madreporas, no kurām cēlušās visas šā okeāna salas. Madreporas nevajag sajaukt ar citiem koraļļiem; tās sastāv no kaļķa skeleta, un tā dažādais veids ir pamudinājis manu cienījamo skolotāju Milnu Edvardu iedalīt tās piecās grupās. Sīkie dzīvnieciņi polipi miljardiem mājo savos apvalkos. No to kaļķa skeletiem rodas rifi, klintis, saliņas un salas. Vispirms tie izveido apaļu loku — atolu, kas ieslēdz lagūnu jeb mazu ezeriņu, kuram tikai pa nelielām spraugām vēl sakars ar jūru. Un tur koraļļi tad sāk būvēt barjeru rifus, līdzīgus tiem, kas apjož Jaunkaledonijas krastus un vairākas Paumotu salas. Citos apvidos, kā, piemēram, pie Sabiedrības un Mau- ricija salām, madreporas uzceļ augstas, stāvas rifu klintis pat jūras visdziļākajā vietā.
Mēs braucām tikai dažas kabeļtauvas attālu no Kler- montonnera salām, un man bij izdevība novērot šo mikroskopisko dzīvnieciņu milzu darbu. Visas šīs kraujas bij izveidojušas madreporas, tāpat arī koraļļi, kas pazīstami ar nosaukumu milleporas, poritas, zvaigznītes un mean- drinas.
Mērīklis te rādīja trīs simti metru lielu dziļumu, bet mūsu elektriskie reflektori spilgti apgaismoja visas šīs kaļķakmens sienas, kas mirdzēja un laistījās.
Reiz Konsels man apvaicājās, cik ilgā laikā šie dzīvnieciņi paspējuši uzcelt tādas milzīgas sienas. Viņš bij ārkārtīgi pārsteigts, kad es atbildēju, ka, pēc zinātņu vīru domām, tie paveic ne vairāk kā astotdaļcollas gadu simtenī.
— Tātad, — viņš iesaucās, — lai uzceltu šīs sienas, viņiem vajag…
— Simt deviņdesmit divi tūkstoši gadu, mīļais Kon- sel, — es teicu. — Bet tas vēl ir ārkārtīgi maz, salīdzinot ar to laiku, kāds bij vajadzīgs, lai no ūdens plūdu apslīcinātiem mežiem rastos akmeņogles un lai atdzistu sakaitētas bazalta klintis.
Tātad bij vajadzīgi veseli laikmeti, nevis dienas, nevis tas īsais laika sprīdis starp diviem saules lēktiem, kā teikts bībelē.
Kad «Nautils» pacēlās virs ūdens līmeņa, es varēju aplūkot Klermontonnera salas zemo un mežiem apaugušo līdzenumu. Acīm redzot, viesuļi un vētras koraļļklintis ir padarījuši auglīgas. No tuvākās sauszemes vējš pacēlis kādu graudu, atnesis un nometis kaļķainajā zivju un jūras augu palieku pārklātajā klajumā. Viļņu izskalots kokospalmas rieksts tāpat varēja nokļūt šajā jaunajā sauszemes gabaliņā, tur uzdīgt un iesakņoties. Izaugdami koki aizturēja ūdens tvaikus, un tā radās pirmie strauti. Pamazām vairojās veģetācija. Ar vēja dzītiem koka stumbriem atceļoja arī dažādi zemāko sugu dzīvnieki, tārpi un insekti. Bruņurupuči te sāka dēt savas olas. Putni vija ligzdas jaunajos kokos, Tādā kārtā attīstījās augu un dzīvnieku pasaule, kamēr beidzot, zaļuma un audzelības savaldzināts, ieradās arī cilvēks. Tā cēlušās šīs mikroskopisku dzīvnieciņu radītās salas.
Pret vakaru Klermontonnera pazuda tālumā, bet «Nautils» manāmi mainīja kursu. Aizsniedzis uz 135° garuma Mežāža tropu, tas pagriezās uz rietumu-ziemeļrietumu pusi un devās pāri visai tropiskajai joslai. Lai gan tropu saule izlēja pār mums visu savu karstumu, mēs no tā necietām, jo trīsdesmit vai četrdesmit metru dziļumā ūdens temperatūra nepacēlās pāri desmit vai divpadsmit grādiem.
15. decembrī mēs aizbraucām garām vilinošajai Sabiedrības salu grupai un skaistajai Klusā okeāna valdniecei Taiti. No rīta dažas jūdzes vēja pusē es ieraudzīju šās salas kalnu virsotnes. Kuģa tīkli šajā apvidū bij sazvejojuši vislabākās zivis — makreles, bonitas, albikoras — un dažās murenas, kas līdzīgas jūras čūskām.
«Nautils» bij jau nobraucis astoņi tūkstoši jūdžu. Braucot starp Tonga-Tabu arhipelāgu, kur bojā gājuši kuģi «Argo», «Prinča osta» un «Portlandes hercogs», un Jūrasbraucēju arhipelāgu, kur dabūja galu Laperūza draugs kapteinis Delangls, laga rādīja deviņi tūkstoši septiņi simti divdesmit jūdzes. Pēc tam nobraucām gar Fidži arhipelāgu, kur mežoņi nogalināja «Uniona» matrožus un Nantes kuģa «Piemīlīgā Žozefina» kapteini Biro.
Šis arhipelāgs atrodas starp 6° un 2° dienvidu platuma un 174° un 179° rietumu garuma un aizņem simt ljē no ziemeļiem uz dienvidiem un deviņdesmit ljē no austrumiem uz rietumiem. Tajā ir vairākas salas, saliņas un vienkāršas klintis, no kurām minamas Viti-Levu, Vanu- Levu un Kandibona.
Šo salu grupu atklāja Tasmans 1643. gadā — tajā pašā gadā, kad Toričelli izgudroja barometru un Luijs XIV uzkāpa tronī. Es atstāju lasītājam izšķirt, kurš no šiem trim notikumiem cilvēcei ir svarīgākais. Pēc tam šīs salas apmeklēja Kuks 1774. gadā, Dantrkasto 1793. gadā un, beidzot, Dimons Dirvils, kas 1827. gadā izpētīja visu sarežģītā arhipelāga ģeogrāfiju.
«Nautils» piebrauca Vailija līcim, kapteiņa Diloņa šausmīgo piedzīvojumu vietai. Kā zināms, šim kapteinim pirmajam izdevās noskaidrot Laperūza bojā ejas noslēpumu.
Šajā jūras līcī mēs zvejojām vairāk reižu un bagātīgi ieguvām lieliskas austeres. Edām tās ar lielu kāri pēc Senekas receptes, turpat pie galda attaisījuši vaļā. Šie moluski pieskaitāmi Ostrea lamellosa sugai, kas sevišķi pazīstama Korsikas apkaimē. Vailija austeru sēklis katrā ziņā ir krietni liels, un, ja jūras zvaigznes un krabji neiznīcinātu jaunās austeres milzīgos daudzumos, tās, bez šaubām, pilnīgi aizšķērsotu ieeju līcī, jo viens pats molusks rada līdz divi miljoni pēcnācēju.