Un, ja Nedam Lendam šajos apstākļos nenācās nožēlot savu ēdelību, tad tikai tāpēc, ka austeres nekad nesabojā vēderu. Bet patiesībā arī jāapēd ne mazāk kā sešpadsmit duču šo molusku, lai dabūtu tos trīs simti piecpadsmit gramus slāpekļa vielas, kas nepieciešamas cilvēka dienas pārtikai.
25. decembrī «Nautils» iebrauca Jaunhebridu arhi- pelāgā, ko Kviross atklāja 1606. gadā, Bugenvils izpētīja 1768. gadā un Kuks 1773. gadā nosauca tagadējā vārdā. Šajā grupā galvenokārt skaitāmas deviņas lielas salas, kuras stiepjas simt divdesmit ljē garā virknē no ziemeļu- ziemeļrietumiem uz dienvidu-dienvidaustrumiem uz 15°— 2° dienvidu platuma un 164°—168° garuma. Mēs nobraucām tuvu gar Oru salu, kura man iztālēm šķita pēc zaļu koku pudura ar ļoti augstu kalnu šķautni. Tajā dienā bij ziemsvētki, un man likās, ka Neds Lends stipri skumst pēc protestantu iecienītajām svinībām savas ģimenes vidū.
Kapteini Nēmo es jau astoņas dienas nebiju redzējis, bet tad 27. decembra rītā viņš piepeši ienāca lielajā salonā tā, it kā būtu šķīries pirms piecām minūtēm.
Es patlaban nopūlējos kartē sazīmēt «Nautila» ceļa virzienu. Kapteinis pienāca klāt, piedūra pirkstu kādam punktam kartē un pateica tikai vienu vārdu:
— Vanikoro.
Tā bij tā mazo saliņu grupa, pie kuras aizgāja bojā Laperūza kuģi. Es strauji piecēlos kājās.
— Vai «Nautils» dodas uz Vanikoro? — es vaicāju.
— Jā gan, profesora kungs, — kapteinis atbildēja.
— Un man būs izdevība aplūkot tās slavenās salas, kur nogrima «Busolē» un «Astrolabs»?
— Ja jūs to vēlaties, profesora kungs,
— Kad mēs būsim pie Vanikoro?
•— Mēs jau esam klāt, profesora kungs.
Sekodams kapteinim Nēmo, es izgāju uz klāja un kārām acīm aplūkoju visu apvārsni.
Ziemeļaustrumos pacēlās divas vulkāniskas nevienāda lieluma salas, četrdesmit jūdžu plata koraļļu rifu gredzena ieslēgtas. Mēs patlaban bijām pie Vanikoro salas, kuru Dimons Dirvils savā laikā nosauca par «Meklētāja» salu, tieši pretī mazajai Vanu ostai uz 16° 4' dienvidu platuma un 164° 32' garuma. Sala likās apaugusi ar zāli ņo liedaga līdz kalnu augstienēm, kur Kapogo virsotne pacēlās četri simti septiņdesmit sešu tuāžu [11] augstumā.
«Nautils» pa šauru spraugu izbrauca cauri ārējai klinšu joslai un tad iekļuva aiz bangu joslas līcī, kur jūras dziļums bij trīsdesmit vai četrdesmit jūras asis. Zaļojošu tropu augu ēnā es pamanīju kādu duci mežoņu, kuri likās ārkārtīgi pārsteigti par mūsu negaidīto ierašanos. Viņi droši vien šo gareno, melno ķermeni uzskatīja par kādu briesmīgu vali, pret kuru jāaizsargājas.
Bet tai pašā brīdī kapteinis Nēmo apvaicājās, ko es zinot par Laperūza kuģu bojā eju.
— To pašu, ko zina visi; — es atbildēju,
— Bet varbūt jūs varat man pastāstīt, ko tad visi zina? — viņš jautāja mazliet ironiski.
— Labprāt.
Es viņam stāstīju visu, kas man bij zināms no Dimona Dirvila pēdējiem darbiem, kuru saturu lūkošu īsumā attēlot.
Laperūzu un viņa palīgu Delanglu Luijs XIV 1785. gadā
VaniKoro sala.
aizsūtīja ceļojumā apkārt pasaulei. Viņi izbrauca ar kor- vetēm «Busole» un «Astrolabs» un vairs neatgriezās.
1791. gadā Francijas valdība, norūpējusies par šo abu korvetu likteni, sarīkoja divus lielus kuģus «Meklētāju» un «Cerību». Tie izbrauca no Brestas 28. septembrī Brūni Dantrkasto vadībā.
Divus mēnešus vēlāk pēc Bovēna — «Albermala» kapteiņa ziņojuma kuģu paliekas bij manītas Jaungeorgijas krastu tuvumā. Bet Dantrkasto, nekā nezinādams par šīm, taisnību sakot, stipri apšaubāmajām ziņām, devās tieši uz Admiralitātes salām, kuras kapteinis Hanters bij norādījis kā Laperūza bojā ejas vietu.
Viņa meklējumi bij gluži veltīgi. «Meklētājs» un «Cerība», nemaz neapstādamies, nobrauca garām Vanikoro. Viss šis brauciens bij ļoti nelaimīgs, jo kapteinis Dantrkasto, divi viņa palīgi un daudzi matroži dabūja galu.
Kapteinis Dilons, piedzīvojis jūrnieks, labs Klusā okeāna pazinējs, pirmais sazīmēja nogrimušo kuģu vietu. 1824. gada 15. maijā viņa kuģis «Svētais Patriks» nobrauca garām Tikopijai, vienai no Jaunhebridu grupas salām. Tur, laiviņā piebraucis, kāds iedzimtais viņam pārdeva sudraba zobena rokturi, kurā neskaidri bij samanāmi iegra vēti burti. Šis iedzimtais vēl apgalvoja, ka pirms sešiem gadiem, aizbraucis uz Vanikoro, viņš tur redzējis divus eiropiešus, kuri izglābušies no salas zemūdens rifu sadragātā kuģa.
Dilons tad noskārta, ka tie paši bij Laperūza kuģi, kuru pazušana savā laikā uztrauca visu pasauli. Viņš gribēja piebraukt pie Vanikoro, kur, pēc mežoņa nostāstiem, esot atrodamas kuģa paliekas, bet vētras un jūras straumes to aizkavēja.
Dilons atgriezās Kalkutā. Tur viņš ar savu atradumu ieinteresēja Āzijas Sabiedrību un Ostindijas Kompāniju. Viņa rīcībā nodeva kuģi, kuru arī nosauca par «Meklētāju», un 1827. gada 23. janvārī franču pārstāvja pa- A^adībā viņš devās ceļā.
Pēc vairākām pieturām Klusajā okeānā «Meklētājs» 1827. gada 7. jūlijā izmeta enkuru pretim Vanikoro, tajā pašā Vanu līcī, kur patlaban bij iebraucis «Nautils».
Dilons tur atrada daudzas sadragātu kuģu paliekas — dzelzs instrumentus, enkurus, salauztus trīšus, akmeņme- tēju mortīru, astoņpadsmit mārciņu smagu lielgabala lodi, astronomisku instrumentu drazas, kuģa augšdaļas gabalus
un bronzas zvanu ar uzrakstu «Mani izlēja Bazens» un 1785. gada Brestas fabrikas zirni. Nu vairs nebij nekādu šaubu.
Ievācot sīkākas izziņas, Dilons palika katastrofas vietā līdz oktobrim. Pēc tam viņš atstāja Vanikoro, aizbrauca uz Jaunzēlandi un 1828. gada 7. aprīlī izmeta enkuru Kalkutā. Pēc atgriešanās Francijā viņu laipni pieņēma Kārlis X.