Tai pašā laikā Dimons Dirvils, nekā nezinādams par Diloņa meklējumiem, brauca pavisam uz otru pusi meklēt katastrofas vietu. Pēc kāda vaļu mednieka nostāstiem, Lui- ziādas un Jaunkaledonijas mežoņiem esot Sv. Ludviķa krusts un medaļas.
Un tā «Astrolaba» kapteinis Dimons Dirvils izmeta enkuru pie Hobertaunas divus mēnešus pēc tam, kad Dilons bij aizbraucis no Vanikoro. Te viņš dabūja zināt par Diloņa atradumiem un arī par to, ka kāds Džems Hobs, «Uniona» kapteiņa palīgs no Kalkutas, izkāpis vienā no šejienes salām, kas atrodas uz 8° 18' dienvidu platuma un 1156° 30' austrumu garuma, redzējis iedzimto rokās dzelzs stieņus un sarkanas drēbes gabalus, ar ko iedzimtie greznojušies.
Dimons Dirvils, atrazdamies neziņā un neuzticēdamies visai apšaubāmajiem avīžu rakstiem, nolēma braukt pa Diloņa pēdām.
1828. gada 10. februārī «Astrolabs» apstājās pie Tiko- pijas, uzņēma tur par vadoni un tulku salā nometušos dezertieri un devās uz Vanikoro, 12. februārī nokļuva tur, 14, apbrauca tās rifus un tikai 20., visus šķēršļus pārvarējis, izmeta enkuru Vanu ostā.
23. februāri vairāki «Astrolaba» virsnieki apstaigāja salu un pārnesa dažas nenozīmīgas kuģa drazas. Iedzimtie, lietodami noliegšanas un izlocīšanās sistēmu, liedzās viņiem parādīt katastrofas vietu. No aizdomīgās izturēšanās bij noprotams, ka tie apgājušies slikti ar avarējušā kuģa ļaudīm un tagad domāja, ka Dimons Dirvils ieradies atriebties par Laperūzu un tā nelaimīgajiem pavadoņiem.
Dabūjuši dāvanas un pārliecinājušies, ka nedraud ne- kāda izrēķināšanās, viņi 26. februārī aizvadīja kapteiņa I palīgu Zakino bojā ejas vietā.
Triju četru jūras asu dziļumā tur starp Paku un Vanu rifiem gulēja enkuri, lielgabali, kaļķu nosēžņu pārklāti dzelzs un svina stieņi. «Astrolaba» laiviņa un vaļu medībām domātā laiva nobrauca tajā vietā un ar lielām pūlēm izvilka tūkstoš astoņi simti mārciņas smagu enkuru, lielgabalu, kas šāva ar astoņas mārciņas smagām lodēm, svina stieni un divas vara akmeņmetējas mortīras.
Iztaujādams iedzimtos, Dimons Dirvils uzzināja, ka pēc abu kuģu bojā ejas salas apkaimes rifos Laperūzs uzbūvējis no avarējušo kuģu paliekām mazāku kuģi, devies ar to tālākā ceļā un atkal avarējis. Bet, kur īsti, to viņam neviens nevarēja pateikt.
Tad «Astrolaba» kapteinis kādā mangru birzē lika uzcelt pieminekli slavenajam jūrasbraucējam un viņa biedriem — vienkāršu četrstūru piramīdu uz koraļļu pamata. Tur nebij nekādu metāla apkalu, kas varētu iekairināt iedzimtos.
Dimons Dirvils gribēja tūliņ doties tālāk, bet lielākā daļa viņa kuģa ļaužu bij saslimuši ar šajos apvidos tik parasto drudzi, un arī viņš pats jutās grūti slims. Tikai 17. martā bij iespējams aizbraukt.
Bet Francijas valdība, baidīdamās, ka Dimonam Dirvi- lam nebūs zināmi Diloņa atradumi, pa to laiku bij izsūtījusi uz Vanikoro korveti «Bajonete» Legorāna de Tro- melina vadībā, kurš patlaban atradās Amerikas rietumu piekrastē. Divus mēnešus pēc «Astrolaba» aizbraukšanas «Bajonete» piestāja pie Vanikoro, neatrada tur vairs nekādu zīmju no iepriekšējiem kuģiem, tomēr konstatēja, ka piemineklis palicis neskarts.
To visu es pastāstīju kapteinim Nēmo.
— Tātad vēl nemaz nav zināms, kur nogrimis trešais —■ pie Vanikoro salas būvētais kuģis? — viņš vaicāja.
— Nē, nav zināms.
Kapteinis Nēmo neatbildēja nekā, tikai deva man zīmi sekot viņam lielajā salonā. «Nautils» atkal bij' ieniris dažus metrus zem ūdens līmeņa, un iluminatoru aizvari atvērās.
Es steidzos pie iluminatora un tur koraļļu spraugās ieraudzīju neskaitāmus sifonoforu, alcionāriju, korofilgu, glifizidonu, pomferidu, diakopu un holocentru barus virpuļojam kopā ar dažādām zivju sugām, un zem visas šās drūzmas es redzēju dzelzs daļas, enkurus, lielgabalus, lodes, ceļamās ķēdes, priekšvadni; visi šie priekšmeti bij apauguši ar zoofītiem.
Kamēr es aplūkoju visas šīs bēdīgās paliekas, kapteinis Nēmo nopietni sacīja:
Es ieraudzīju nodzeltējušu, tomēr vēl labi salasāmu rokrakstu žūksni,
— Kapteinis Laperūzs ar saviem kuģiem «Busole» un «Astrolabs» izbrauca 1785. gada 7. decembrī. Vispirms viņš izkāpa malā Botani-Beijā, apmeklēja Sabiedrības salas un Jaunkaledoniju, tad devās uz Santakrusu un apstājās pie Naomkas Havaju salu grupā. Pēc tam viņa kuģi piebrauca pie nepazīstama Vanikoro salas rifa. «Busole» brauca pirmā un uzskrēja sēklī salas dienvidu pusē. «Astrolabs» steidzās palīgā un tāpat uzskrēja sēklī, Pirmais kuģis turpat vai tai pašā brīdī tika sadragāts. Turpretim otrais, nosēdies uz sēkļa aizvēja pusē, vairākas dienas noturējās virs ūdens. Iedzimtie avarējušo kuģu ļaudis uzņēma diezgan labi. Tie nometās salā un no abu kuģu paliekām uzbūvēja nelielu kuģīti. Daži matroži labprātīgi palika Vanikoro salā. Pārējie, pa lielākajai daļai slimi un vārgi, aizbrauca Laperūzam līdzi. Viņi devās uz Zālamana salām un visi aizgāja bojā šās grupas galvenās salas apkaimē starp Maldu un Mierinājuma klinšu ragiem,
— Kā jūs visu to zināt? — es iesaucos.
— Redzat, to es atradu beidzamajā katastrofas vietā.
Kapteinis Nēmo parādīja man skārda kastīti ar franču
ģerboni. Kastīte sālsūdenī bij gluži saēsta. Viņš atvēra to, un es ieraudzīju nodzeltējušu, tomēr "vēl labi salasāmu rokrakstu žūksni.
Tur bij jūrlietu ministra rīkojumi kapteinim Laperūzam ar Luija XVI atzīmēm uz malām!
— Jūrniekam tā ir skaista nāve! — izsaucās kapteinis Nēmo. — Koraļļu kaps ir visklusākais, kādu vien var vēlēties. Kaut liktenis man un maniem biedriem arī novēlētu tādu pašu!