XX
TORRESA JŪRAS ŠAURUMS
Naktī no 27. uz 28. decembri «Nautils» atstāja Vanikoro un ārkārtīgi ātri devās projām dienvidrietumu virzienā. Trijās dienās kuģis nobrauca septiņi simti piecdesmit ljē lielu atstatumu starp Laperūza salu grupu un Jaungvinejas dienvidaustrumu krastu.
1868. gada 1. janvāra rītā Konsels iznāca pie manis uz klāja.
«— Vai profesora kungs atļaus, — brašais puisis teica,
— novēlēt viņam laimīgu Jaungadu?
— Protams, Konsel! Tikai gluži tāpat, it kā es patlaban būtu Parīzē, savā Botāniskā dārza kabinetā. Pieņemu tavu apsveikumu un pateicos. Es gan gribētu vaicāt — ko tu saproti ar vārdiem «laimīgu Jaungadu» tajos apstākļos, kādos mēs atrodamies? Vai tu šo laimi saskati mūsu gūstniecības nobeigumā vai šā dīvainā ceļojuma turpinājumā?
— Patiešām, — Konsels atbildēja, — es nezinu, ko profesora kungam sacīt. Tiesa, mēs šeit pieredzam brīnišķas lietas, un divu mēnešu laikā par garlaicību sūdzēties mums nav bijis iemesla. Bet pēdējais brīnums vienmēr vispārsteidzošākais, un, ja tā turpināsies, es nezinu, kā tas viss beigsies! Man šķiet, ka tāda izdevība mums nekad vairs negadīsies.
— Nekad, Konsel.
— Turklāt kapteinis Nēmo pilnīgi attaisno savu latīņu vārdu. Viņš mūs nemaz neapgrūtina, liekas, ka viņa nepavisam nebūtu pasaulē.
— Pilnīgi pareizi, Konsel!
— Tāpēc domāju, ka profesora kungam nebūs nepatīkami, ja teikšu, ka šis gads būs laimīgs tad, ja varēsim dabūt redzēt itin visu …
— Itin visu redzēt, Konsel! Tas gan laikam būs pārāk ilgi. Un ko domā Neds Lends?
— Neds Lends domā gluži pretēji, — Konsels atteica.
— Viņam ir prozaisks saprāts un valdonīgs vēders. Viņam apnicis ik dienas aplūkot zivis un ēst tās. Kā īsts anglosaksis viņš nevar iztikt bez vīna, maizes un gaļas; Neds Lends pieradis pie bifšteka un nebaidās mērenas degvīna vai džina devas.
— Par sevi es varu teikt, Konsel, ka šajā ziņā nemaz nejūtos slikti un esmu gluži labi pielāgojies šā kuģa režīmam.
— Es arī, — Konsels atbildēja. — Tāpēc tikpat cieši esmu noņēmies palikt kā meistars Lends bēgt. Tātad, ja šis jaunais gads nebūs laimīgs man, tad tāds būs Nedam Lendam, un otrādi. Tādā kārtā viens no mums katrā ziņā būs apmierināts. Un es beidzot profesora kungam novēlu tieši to, ko profesora kungs vēlas.
— Paldies, Konsel! Tikai par dāvanām gan ieminies kādreiz vēlāk, bet šimbrīžam apmierinies ar sirsnīgu rokas spiedienu. Patlaban man vairāk nav iespējams.
— Profesora kungs vēl nekad nav bijis tik devīgs, — Konsels atteica.
Pēc tam krietnais puisis aizgāja.
2. janvārī mēs jau bijām nobraukuši vienpadsmit tūkstoši trīs simti četrdesmit jūdzes jeb pieci tūkstoši divi simti piecdesmit ljē pēc izbraukšanas no Japānas jūras. «Nautila» priekšā tagad bij bīstamie Koraļļu jūras ūdeņi iepretim Austrālijas ziemeļaustrumu krastiem. Mūsu kuģis dažu jūdžu atstatumā nobrauca garām nodevīgajam sēklim, uz kura Kuka kuģi 1770. gada 10. jūnijā tikko neaizgāja bojā. Kuka kuģis uzdūrās kādai klintij un nenogrima tikai tāpēc, ka koraļļu gabals, kas to ielauza, bij atlūzis un palicis turpat caurumā.
Es ļoti vēlējos aplūkot šo trīs simti sešdesmit ljē garo zemūdens rifu, pret kuru nemitīgi putās sakultā jūra gāzās ar šausmīgu spēku un pērkona dārdu. Bet tajā brīdī «Nautils» ar slīpu stūres pagriezienu mūs aizrāva lielā dziļumā, un man nelaimējās aplūkot šīs augstās koraļļu sienas. Bij jāapmierinās ar dažādām mūsu tīklu izzvejotām zivju sugām. Starp tām bij kāda skumbriju pasuga tunču lielumā, ar šķērssvītrām gar zilganajiem sāniem, kuras nozūd, tiklīdz zivs nobeidzas. Šīs zivis bariem sekoja kuģim un piegādāja mums lielisku pārtiku. Tiklos gadījās arī jūras karūsas, ne garākas par pieciem centimetriem, tās garšoja kā doradas; bij arī lidojošās zivis, īstas jūras bezdelīgas, kas tumšās naktīs ar savu fosfora spīdumu apgaismoja ūdeni un gaisu. Starp moluskiem un zoofītiem es tīkla acīs atradu ieķērušās arī alcionārijas, «āmuriņus», kadranus, ceritas, hialas. No augiem te bij sastopamas krāšņas peldošās aļģes, laminārijas un makro- cistas ar gļotainām porām; es ievācu arī brīnišķīgo Ne- mastoma gelirtiaroide, kura jāpieskaita vislielākajiem muzeju retumiem.
Pēc četru dienu brauciena pa Koraļļu jūru 4. janvārī mēs ieraudzījām Jaungvinejas krastus. Kapteinis Nēmo pastāstīja, ka viņš esot nodomājis pa Torresa jūras šaurumu iekļūt Indijas okeānā. Tas arī bij viss, ko es dabūju zināt. Nedam bij liels prieks, jo mēs tuvojāmies Eiropas jūrām.
Torresa šaurumu uzskata par tikpat bīstamu kā Koraļ]u jūru, jo tajā atrodas daudz rifu un gar tā krastmalām dzīvo mežonīgās papuasu ciltis. Šis šaurums atdala Austrāliju no Jaungviņējas.
Jaungvineja ir četri simti ljē gara un simt trīsdesmit ljē plata, bet tās platību rēķina uz četrdesmit tūkstošiem ģeogrāfisko ljē. Tā atrodas uz 0° 19' un 10° 2' dienvidu platuma un 128° 23' un 146° 15' garuma. Ap pusdienas laiku, kad kapteiņa palīgs mērīja saules augstumu, es saskatīju salas līdzenumam pāri paceļamies Arfalksa kalnāju, kas slējās augšup pa terasēm un nobeidzās ar smailām virsotnēm.
Šo jūras šaurumu atklāja portugālis Fransisko Serrāno 1511. gadā, pēc tam to apmeklējuši daudzi pasaules apbraucēji: dons Hosē de Menezess 1526., Grihalva 1527., spāniešu ģenrālis Aivars de Saavedra 1528., Hugo Ortess 1545., holandietis Sautens 1616., Nikolā Sruiks 1753. gadā; pēc tam Tasmans Darmjē, Fimels, Karterē, Edvardss, Bu- genvils, Kuks, Forests, Maklūrs un Dantrkasto 1792., Dip- reijs 1823. un Dimons Dirvils 1827. gadā. «Te ir visu Me- lanēzijas melnādaino šūpulis,» bij teicis Rienci, un tāpēc es nebrīnītos, ja šajā ceļojumā gadījums man atļautu iepazīties ar bīstamajiem andamaniešiem.
Tātad «Nautils» bij nokļuvis pie viena no visbīstamākajiem jūras šaurumiem, kurā paši drosmīgākie jūrnieki tikko uzdrošinās iebraukt, pie šauruma, pa kuru izbrauca Luijs Torress, atgriezdamies no ceļojuma pa dienvidu jūrām Melanēzijā, un kur Dimona Dirvila korvetes 1840. gadā uzskrēja sēklī, pie tam tikko neaizgāja bojā ar visu kravu un ļaudīm. Pat «Nautilam», tik drošam pret visām jūras briesmām, nācās sargāties no koraļļu rifiem.