Torresa šaurums ir aptuveni trīsdesmit četras ljē plats, piesēts neskaitāmām salām, saliņām, rifiem un klintīm, tāpēc gandrīz nav iespējams izbraukt tam cauri. To ievērojot, arī kapteinis Nēmo visai rūpīgi gatavojās šim braucienam. Viļņu virspusē šūpodamies, «Nautils» palēnām slīda uz priekšu.
Izlietodami gadījumu, mēs ar abiem saviem biedriem bijām novietojušies uz allaž tukšā klāja. Mums priekšā bij stūrmaņa kabīne, un, ja nemaldos, arī pats kapteinis Nēmo atradās tur un personiski vadīja «Nautilu».
Man priekšā bij vislabākās jūras šauruma kartes, kuras zīmējuši inženieris hidrogrāfs Vengandons Dimulēris un mičmanis Kupvāns-Dibuā, tagadējais admirālis, majora Dimona Dirvila.pēdējā pasaules apceļojuma dalībnieks. Līdz ar kapteiņa Kinga zīmētajām tās bij vissīkākās kartes, pēc kurām orientēties šīs šaurās spraugas jūklī, un es tās pētīju ar vislielāko uzmanību.
Jūra nikni mutuļoja ap «Nautilu». No dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem straume skrēja ar divarpus jūdzes lielu ātrumu, un viļņi plīsa pret koraļļu rifiem, kas nemitīgi rēgojās virs ūdens.
— Kas par negantu jūru! — Neds Lends teica.
— Patiešām nejauka, — es atsaucos, — un nepiemērota pat tādam kuģim kā «Nautils».
— Jādomā, ka šis nolādētais kapteinis labi zina savu ceļu, — kanādietis piemetināja. — Es redzu koraļļu šķautnes, kurām pieduroties vien kuģis sadruptu gabalu gabalos!
Stāvoklis tiešām bij bīstams, tomēr «Nautils» it kā ar burvības izmaņu slīdēja pa šo drausmīgo klinšu spraugām. Viņš nebūt neturējās pa Dimona Dirvila «Astrolaba» un «Centības» avārijas ceļu, bet virzījās vairāk pret ziemeļiem, nobrauca ap Mereja salu un pagriezās uz dienvidrietumiem pret Kumberlenda šaurumu. Man jau šķita, ka tas dosies tieši uz šaurumu, bet tad kuģis spēji pavērsās atpakaļ uz ziemeļrietumiem, izslīda pa neskaitāmu nepazīstamu salu un saliņu spraugām un izbrauca pretim Taunda salai un Bīstamajam kanālam.
Es atkal jautāju sev, vai kapteinis Nēmo, būdams pārdrošs līdz neprātam, tiešām dosies tajā spraugā, kur Dimona Dirvila korvetes uzskrēja sēklī, kad kuģis otrreiz mainīja virzienu, pavērsās tieši pret rietumiem un brauca uz Gveboroaras salu.
Bij ap trim pēcpusdienā. Viļņi bij aprimušies un jūras paisums sasniedzis gandrīz visaugstāko pakāpi. «Nautils» tuvojās šai salai, kuru ar tās pandāniem apaugušo krastmalu es vēl tagad tikpat kā redzu. Mēs no tās bijām ap divi jūdzes attālu. Piepeši spējš trieciens nogāza mani zemē. «Nautils» bij atdūries pret kādu zemūdens klinti un palika stāvam, mazliet uz kreiso pusi sašķiebies.
Atkal kājās piecēlies, es uz klāja ieraudzīju kapteini Nēmo ar tā palīgu. Viņi aplūkoja kuģa stāvokli un pārmija pāris vārdu savā nesaprotamajā valodā.
Tāds nu bij stāvoklis. Divi jūdzes attālu pāri kuģa labajiem sāniem bij redzama Gveboroaras sala, izstiepusies no ziemeļiem uz rietumiem kā milzeņa roka. Dienvidaustrumu pusē jau parādījās vairākas bēguma atsegtas
«Nautils» bij atduries pret kādu zemūdens klinti.
koraļļu rifu šķautnes. Mēs bijām pilnīgi uz sēkļa jūrā, kur paisumi nav lieli, un tāpēc izredzes «Nautila» pacelšanai bij visai mazas. Stipri būvētais kuģa korpuss gan nemaz nebij iedragāts. Bet, ja arī tam nebij ne lauzuma, ne sūces, tomēr kapteiņa Nēmo zemūdens kuģim draudēja liktenis uz visiem laikiem palikt pienaglotam uz šās klints.
Kamēr man tādas domas jaucās pa galvu, kapteinis Nēmo, allaž nosvērts, nerādījās ne uztraukts, ne saniknots.
— Nelaimes gadījums? — es iejautājos.
— Nē, tikai gadījums, — viņš atbildēja.
— Bet gadījums, — es piebildu, — kura dēļ jums varbūt būs jāpaliek par ienīstās zemes iemītnieku.
Kapteinis Nēmo ar savādu skatienu pavērās manī, tad atraidoši pakratīja galvu. Viņš man lika saprast pietiekami skaidri, ka nekas to nepiespiedīs spert kāju uz sauszemes. Pēc acumirkļa viņš teica:
— Un vispār, Aronaksa kungs, «Nautils» nemaz nav apdraudēts. Vēl viņš jūs aizvizinās visbrīnišķīgākajos okeāna apvidos. Mūsu ceļojums tikko sācies, un es nevēlos tik drīz atteikties no jūsu pavadonības goda.
— Tomēr, kaptein Nēmo, — es atbildēju, nereaģēdams uz zobgalību viņa pēdējā teikumā, — «Nautils» uzskrēja sēklī klajā jūrā paisuma laikā, bet paisums Klusajā okeānā parasti nav diez cik liels. Un, ja nu jūs negribēsiet izmest visu balastu — man tas liekas pavisam neiespējami —, tad nesaprotu, kā jūs kuģi dabūsiet nost no klints.
— Jums taisnība, profesora kungs, paisums Klusajā okeānā nav liels, — kapteinis Nēmo man atbildēja, — bet Torresa šaurumā starpība starp uzplūdu un atplūdu līmeņiem tomēr ir pusotra metra. Šodien mums ir 4. janvāris, tātad pēc piecām dienām būs pilns mēness. Man būtu liels brīnums, ja šis patīkamais pilnais spīdeklis ūdens līmeni nepaceltu pietiekami augstu un tā neizdarītu man pakalpojumu, kādu es tikai 110 viņa vienīgā varu pieņemt.
To teicis, kapteinis Nēmo sekoja savam palīgam un devās pa trapu lejā «Nautila» telpā. Kuģis joprojām palika stāvam, itin kā koraļļu polipi būtu to jau iemūrējuši savā nesadragājamā cementā.
— Nu, profesora kungs? — Neds Lends apvaicājās, pēc kapteiņa aiziešanas uzkāpis pie manis.
— Labi, draugs Ned, mēs nogaidīsim 9. janvāra paisumu, Jo, izrādās, mēness būs tik laipns un nocels mūs no sēkja.
— Tik vienkārši?
— Tik vienkārši.