Trīs stundas pirms «Ābrama Linkolna» izbraukšanas jūrā es saņēmu šādu vēstuli:
«Aronaksa kungam, Parīzes muzeja profesoram.
Viesnīcā «Piektā avēnija», Ņujorkā.
Cienījamais kungs!
Ja Jūs esat nodomājis piedalīties «Ābrama Linkolna» ekspedīcijā, Amerikas Savienoto Valstu valdībai būs patīkami redzēt Francijas pārstāvi šajā pasākumā. Kapteinis Faraguts nodos Jūsu rīcībā atsevišķu kajīti.
Jūsu padevīgais J. B. Hobsons, Jūras pārvaldes sekretārs.»
III
KĀ PROFESORA KUNGAM TĪK
Dažus mirkļus pirms J. B. Hobsona vēstules saņemšanas es par narvaļa gūstīšanu biju domājis tikpat maz kā par izbraukšanu pa Ziemeļrietumu jūras ceļu. Dažus mirkļus pēc cienījamā Jūras pārvaldes sekretāra vēstules izlasīšanas es sapratu, ka mans tiešais aicinājums, visas manas dzīves mērķis ir atrast bīstamo briesmoni un atbrīvot pasauli no viņa.
Tomēr es biju atgriezies no grūta ceļojuma, noguris un alku atpūtas. Vēlējos pēc iespējas drīzāk nokļūt dzim
tenē, pie saviem draugiem, savā mazajā dzīvoklī Botāniskā dārza apkaimē un palikt pie savām dārgajām un vērtīgajām kolekcijām. Bet nu nekas mani vairs nevarēja atturēt. Es aizmirsu visu — nogurumu, draugus, savas kolekcijas — un pieņēmu Amerikas valdības piedāvājumu.
«Turklāt,» es domāju, «visi ceļi ved uz Eiropu, un ari narvalis būs tik laipns, ka ar viņa palīdzību es nokļūšu tuvāk Francijai. Šis godājamais dzīvnieks, man par prieku, ļausies noķerties Eiropas ūdeņos, un es varēšu ievietot savā Dabzinātņu muzejā kādu pusmetru no tā kaula āvas.»
Bet pagaidām mums šis narvalis bij jāmeklē Klusā okeāna ziemeļu daļā un, lai nokļūtu Francijā, jāapbrauc visa zemeslode.
— Konse'l! — es nepacietīgi iesaucos.
Konsels bij mans sulainis. Uzticams kalps, kas mani pavadīja visos ceļojumos. Es šim flāmam biju ļoti pieķēries, un viņš man arī; no dabas flegmātisks, noteikts pēc pārliecības, uzcītīgs pēc paraduma, no likteņa kļūmēm neie- biedējams, izveicīgs, jebkura darba spējīgs un, par spīti savam vārdam[2], nekad nemēdza dot padomus, pat ja viņam tos prasīja.
Dzīvodams visu laiku mūsu mazajā Botāniskā dārze. zinātņu vīru sabiedrībā, Konsels arī pats šo to bij iemācījies. Viņš man noderēja kā drošs speciālists dabzinātņu klasifikācijā, ar akrobāta veiklību acumirklī prata pārskriet dažādu tipu, grupu, klašu, kārtu, dzimšu, ģinšu, sugu un pasugu pakāpēm. Ar to viņa zināšanas arī aprobežojās. Veikls klasifikācijas teorijā — praksē viņš bij gluži nevarīgs; šaubos, vai Konsels bezzobu vali atšķirtu no kašalota. Un tomēr viņš bija krietns un uzticams cilvēks.
Desmit gadus Konsels bij braukājis līdzi manos zinātniskajos ceļojumos. Nekad es nebiju dzirdējis viņu žēlojamies par ceļojuma ilgumu un grūtībām. Nekad viņš nebij atteicies no brauciena uz Ķīnu vai Kongo, lai cik tāls tas arī būtu. Nevaicājot nekā, viņš visur brauca man līdzi. Viņš bij ārkārtīgi veselīgs, spēcīgiem muskuļiem, lai arī diezgan jutīgs, tomēr spējīgs turēties pretī visādām slimībām un arī ļoti tikumisks.
Viņš bij trīsdesmit gadu vecs, un viņa vecuma samērs ar mani bij kā piecpadsmit pret divdesmit. Es atvainojos, ja še norādu uz saviem četrdesmit gadiem.
Bet viena vājība Konselam tomēr piemita. Būdams liels formālists, viņš mani allaž uzrunāja kā trešo personu, un tas mani bieži vien saniknoja.
— Konsel! — es atkārtoju, strauji kārtodams savas lietas ceļojumam.
Protams, es biju pārliecināts par šā puiša padevību. Parasti, jaunu ceļojumu sākdams, es viņam nekad neapvaicājos, vai viņš vēlas braukt ar mani vai ne. Bet patlaban runa bij par ekspedīciju, kura varēja ieilgt uz nenoteiktu laiku, par pārdrošu pasākumu, par kāda dzīvnieka vajāšanu, kas bij spējīgs mūsu fregati kā rieksta čaulu nolaist dibenā. Te pat visaukstasinīgākajam cilvēkam bij mazliet jāpadomā. Ko par to sacīs Konsels?
— Konsel! — es saucu trešo reizi.
Konsels atnāca.
— Vai kungs mani sauca? — viņš teica ienākdams.
— Jā, mīļais. Sakārto manas lietas un taisies arī pats. Pēc divām stundām mēs dosimies ceļā.
— Kā kungs vēlas, — Konsels mierīgi atbildēja.
— Nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Saliec čemodānā visus manus ceļa piederumus — uzvalkus, kreklus, zeķes, vārdu sakot, pēc iespējas vairāk, bet tikai labi drīz.
— Bet kunga kolekcijas? — Konsels ievaicājās.
— Par tām mēs runāsim vēlāk.
— Un kur tad paliek mūsu arhiotēriji, hirakotēriji un citu dzīvnieku skeleti? …
— Tie visi paliks tepat viesnīcā.
— Bet kunga babirusa?
— Gan viņu mūsu prombūtnē pabaros. Es parūpēšos, lai visus mūsu zvērus nogādā uz Franciju.
— Tad uz Parīzi mēs nebraucam? — Konsels vaicāja.
— Kā nu ne… — es izvairīgi atbildēju. — Mēs tikai brauksim ar līkumu.
— Kā profesora kungs vēlas.
— Tas būs tāds pavisam niecīgs līkumiņš! Mēs tikai mazliet novirzīsimies no taisnā ceļa. Brauksim ar «Ābramu Linkolnu».
— Kā kungam tīk, — Konsels mierīgi atbildēja.
— Tu zini, draudziņ, ka runa ir par nezvēru… par slaveno narvali… Mēs atbrīvosim jūru no viņa!… Divsē- jumu sacerējuma «Jūras dzīļu noslēpumi» autors nevar atteikties pavadīt kapteini Faragutu. Goda pilna misija… arī bīstama! Mēs nemaz nezinām, kurp īsti braucam. Šie
dzīvnieki palaikam ir ļoti kaprīzi. Un tomēr mēs brauksim. Uz kapteini varam paļauties.