— Un kapteinis nemaz nedomā izmest attālāk enkurus, laist darbā mašīnas un ar ķēžu palīdzību lūkot nokļūt no klints?
— Kāpēc, ja pietiek ar paisumu? — Konsels vientiesīgi piezīmēja.
Kanādietis paskatījās Konselā un paraustīja plecus. Vecs jūrnieks tādu metodi nevarēja atzīt.
— Profesora kungs, — viņš teica, — varat man ticēt, ka šī dzelzs mučele vairāk nebrauks ne pa ūdens virsu, ne zem ūdens. Tā der vairs tikai nojaukšanai. Man šķiet, ka patlaban pienācis laiks izbeigt mūsu savienību ar kapteini Nēmo.
— Draugs Ned, — es atbildēju, — es nebūt vēl neesmu atmetis visas cerības kā jūs par «Nautila» iespējām; pēc četrām dienām mēs dabūsim redzēt, ko spēj Klusā okeāna paisums. Pie tam jūsu bēgšanas priekšlikums būtu pieņemams kaut kur Anglijas vai Provansas krastu tuvumā. Jaungvinejas apkaimē tas ir pavisam kas cits, un šim pēļdējam līdzeklim laika būs allaž pietiekami, ja «Nautils» tiešām paliks uz sēkļa, ko es ieskatu par visai nepatīkamu gadījumu.
— Bet tad vismaz noderētu palūkot šo zemi? — Neds Lends tielējās. — Tur ir sala. Uz šās salas aug koki. Zem šiem kokiem droši vien ir sauszemes dzīvnieki, kas noder kotletēm un bifštekam, ko es tagad labprāt nobaudītu.
— Šajā ziņā draugam Nedam taisnība, — iejaucās Konsels, — un es pievienojos viņa domām. Vai profesora kungs nevarētu pierunāt kapteini Nēmo izcelt mūs malā — ja ne vairāk, tad lai mēs pavisam neaizmirstu soļot pa mūsu planētas cietākajām vietām?
— Palūgt varu, — es atteicu, — bet viņš droši vien nepiekritīs.
— Ja profesora kungs pamēģinātu, — Konsels neatlaidās, — vismaz dabūtu zināt, cik daudz mēs varam rēķināties ar kapteiņa laipnību.
Par lielu pārsteigumu, kapteinis atļāva, ko es viņam lūdzu. Viņš to darīja ļoti laipni un labvēlīgi, neprasījis no manis pat solījumu griezties atpakaļ. Bet gājiens pa Jaungvinejas salām ir briesmu pilns — es nevaru Nedam
Lendam ieteikt izkāpt malā. Labāk tad palikt par cietumnieku uz «Nautila» nekā krist papuasu nagos.
Laiva bij apsolīta mūsu rīcībā rīt no rīta. Es nemēģināju uzzināt, vai kapteinis Nēmo pats arī piebiedrosies mums. Man bij prātā, ka pat neviens no kuģa ļaudīm mūs nepavadīs, bet Nedam Lendam vienam pašam būs jātiek galā ar šo braucienu. Tomēr zeme nebij daudz tālāk par divām jūdzēm, un kanādietim tā bij vienkārši rotaļa — izvadīt vieglo laivu pa lielajiem kuģiem tik bīstamām rifu spraugām.
5. janvāra rītā laivu izcēla no tās nišas un pāri klājam nolaida jūrā. Divu cilvēku pietika šim darbam. Airi jau bij duļļos, mums atlika tikai sēsties savās vietās.
Ap astoņiem mēs, elektriskām šautenēm un cirvjiem apbruņojušies, aizbraucām no «Nautila». Jūra bij diezgan rāma. No zemes pūta lēns vējiņš. Konsels un es airējām dūšīgi, kamēr Neds Lends stūrēja laivu pa šaurajām spraugām starp rifiem un akmeņiem. Laiva bij viegli vadāma un ātri slīdēja uz priekšu.
Neds Lends nevarēja apvaldīt savu prieku. Tas bij cietumam izbēdzis arestants, kuram prātā nenāca vairs griezties atpakaļ.
— Gaļu! — viņš izsaucās. — Mēs atkal dabūsim ēst gaļu un kādu vēl! īstu meža medījumu gaļu! Protams, bez maizes. Es nesaku, ka zivis sliktas, bet nevar taču no tām vien pārtikt. Svaiga, uz karstām oglēm cepta medījuma gaļa mums būs tik patīkama pārmaiņa.
— Gardēdis! — Konsels atsaucās. — No viņa pļāpām man siekalas satek mutē.
— Vēl būtu jāzina, — es teicu, — vai šajos mežos vispār sastopams medījums vai arī tas ir tik liels, ka pats mednieks tam viegli var kļūt par laupījumu.
— Ak ko, Aronaksa kungs! — kanādietis atsaucās, pie tam paspīda cirvja asmenim līdzīgie zobi. — Ja cita četrkāja tajā salā nebūs, es ēdīšu tīģeri — tīģera fileju.
— Draugs Neds ir bīstams, — Konsels piezīmēja.
— Lai 11u kā, — Neds Lends atsaucās, — vai nu tas ir četrkājis bez spalvām, vai spalvains divkājis — pirmais šāviens piekrīt man!
— Nu, — es atteicu, — meistars Lends atkal ar savām pārmērībām!
— Nebaidieties nekā, Aronaksa kungs, — kanādietis atsaucās, — airējiet droši! Nepaies ne divdesmit piecas minūtes, un es jums pasniegšu paša pagatavotu ēdienu.
Pusdeviņos «Nautila» laiva, laimīgi tikusi pāri Gveboroaras salas koraļļu gredzenam, viegli izbrauca un apstājās smilkšu sēklī.
XXI
DAŽAS DIENAS UZ SAUSZEMES
Es diezgan asi sajutu, ka pieskaros sauszemei. Neds Lends ar kāju pamīņāja zemi, it kā gatavodamies paņemt to savā īpašumā. Bet bij pagājuši tikai divi mēneši, kopš mēs, pēc kapteiņa Nēmo izteiciena, kļuvuši «Nautila» pasažieri, patiesību sakot, — viņa cietumnieki.
Pēc dažām minūtēm mēs bijām jau šautenes šāviena attālu no krasta. Zeme gandrīz pilnīgi sastāvēja no koraļļu kaļķa, bet dažu izsusējušu upju gultnēs bij redzamas granītakmeņu šķeltnes, kas norādīja, ka šī sala pieder pie senas ģeoloģiskas formācijas.
Visu apvārsni aizēnoja brīnišķīgu mežu loks. Milzīgus kokus, pat ar divi simti pēdu gariem stumbriem, sapīņoja kopā liānu vītnes, kuras vieglajā vējiņā līgojās kā īstens, dzīvs šūpuļtīkls. Tur bij cieši sapinušās mimozas, gumij- koki, kazuarinas, tīkkoki, hibiski, pandāni un palmas; zem to zaļajām velvēm milzeņu stumbru pakājē auga orhidejas, tauriņzieži un papardes.
Bet kanādietis maz vēroja šo Jaungvinejas skaisto augu dažādību, derīgo viņš allaž stādīja augstāk par skaisto. Ieraudzījis kokospalmu, viņš notrauca dažus augļus, pāršķēla čaulu, un mēs dzērām augļu pienu un ēdām kodolu ar tādu baudu, it kā spītētu «Nautila» režīmam.
— Lielisks! — Neds Lends iesaucās.
— Patiešām labs! — Konsels piekrita.
— Es domāju, — kanādietis prātoja, — kapteinim Nēmo nekas nebūs pretī, ja mēs kokosriekstu krājumu aizvedam arī uz kuģa.