— Es arī domāju tāpat, — es atbildēju, — tikai neticu, vai viņš tos ēdīs.
— Jo ļaunāk priekš viņa! — Konsels piebilda.
— Un jo labāk priekš mums! — kanādietis atsaucās. — Mums paliks toties vairāk.
— Vienu vārdu, meistar Lend, — es ieminējos, kad har- pūnists grasījās apstrādāt otru palmu. — Kokosrieksti ir laba lieta, bet, pirms ar tiem piepildām laivu, derētu palūkot, vai ceļā nav vēl citi tikpat noderīgi produkti. Svaigi sakņaugi būtu patīkama piedeva «Nautila» pusdienām.
— Profesora kungam taisnība, — Konsels piekrita. — Es ieteicu sadalīt laivā trīs vietas: vienu augļiem, otru sakņaugiem un trešo medījumam, lai gan dzīvniekus es vēl neesmu manījis.
— Konsel, — kanādietis atbildēja, — nevajag izsamist!
•— Turpināsim ekskursiju, — es vedināju, — bet acis
paturēsim vaļā. Lai gan sala liekas neapdzīvota, tomēr — kas zina, vai šeit neslēpjas kādi cilvēki, kuri medījuma ziņā mazāk izvēlīgi nekā mēs.
— Ha! Ha! — Neds Lends smējās, zīmīgi klabinādams zobus.
— Nu, nu, Ned! — Konsels iesaucās.
— Patiešām, — kanādietis attrauca, — es sāku saprast kanibālisma jaukumus.
— Ko jūs te pļāpājat, Ned? — Konsels errīgi atsaucās. — Jūs esat kanibāls! Turpmāk es ar jums kajītē vairs nevarēšu būt drošs! Kādā rītā es tur varu pamosties, pusē apēsts.
— Draugs Konsel, es jūs mīlu ļoti, tomēr ne tik stipri, lai bez vajadzības apēstu.
— Tam es negribu ticēt, — Konsels atbildēja. — Dosimies medībās! Mums katrā ziņā nepieciešams nošaut dažus dzīvniekus, lai apmierinātu šito kanibālu. Citādi profesora kungs kādā rītā atradīs tikai apskrubinātus kauliņus, kas palikuši pāri no viņa sulaiņa.
Tā mēļodami, mēs bijām jau iegājuši meža velvju ēnā un divu stundu laikā izstaigājām to krustām šķērsām.
Barības augus meklējot, mums nejauši laimējās uziet vienu no svarīgākajiem tropu joslas augiem, kādu līdz šim trūka uz mūsu kuģa.
Es še runāju par Gveboroaras salā bagātīgi sastopamo maizes koku. Galvenokārt šeit auga pasuga bez kauliņiem, ko malajiešu valodā sauc par «rimu».
No citiem šis koks atšķiras ar savu slaido, četrdesmit pēdas garo stumbru. Tā skaisti apaļais vainags ar lielām, šķelsnainām lapām dabzinātniekam tūliņ norādīja, ka tas ir maizes koks, ko izdevīgi kultivē arī Maskareņa salās. No zaļās lapotnes raudzījās lieli, decimetru garš bumbveidīgi aug|i ar sešstūrveidīgām šņīpām. Tas ir neatsverami noderīgs augs, ko daba dāvinājusi apgabaliem, kur nav labības, un kas bez jebkādas kopšanas astoņus mēnešus gadā sniedz cilvēkam savus augļus.
Neds Lends labi pazina šos augļus. Savos neskaitāmajos ceļojumos viņš tos jau bij ēdis un labi prata pagatavot no tiem gardus ēdienus. Tagad, ieraudzījis augļus, viņš juta lielu kāri un nespēja savaldīties.
— Profesora kungs, — viņš teica, — es nomiršu, ja nedabūšu nobaudīt maizes koka mīklu!
— Nobaudiet vien, draugs Ned, nobaudiet, cik jums tīk. Mēs jau esam šeit, lai taisītu mēģinājumus. Izmēģināsim!
— Tas neprasīs daudz laika, — kanādietis piezīmēja.
Ar lēcas palīdzību viņš aizdedzināja sausas malkas
sārtu, un tas uzliesmoja žirgti. Pa to laiku mēs ar Kon- selu izmeklējām labākos maizes koka augļus. Daži starp tiem vēl nebij pilnīgi nogatavojušies — bieza miza apklāja to balto, cīpslaino mīkstumu. Bet daudzi bij jau dzelteni un gaļīgi un, likās, gaidīja tikai novācēju.
Šajos augļos kauliņu nebij. Kādu duci 110 tiem Konsels aiznesa Nedam Lendam. Viņš sagrieza tos biezās šķēlēs un salika uz kvēlojošām oglēm. Tā rīkodamies, viņš sacīja:
— Jūs redzēsiet, profesora kungs, cik šī maize ir garšīga.
— It sevišķi kad tik ilgu laiku bij jāiztiek bez tās.
— Tā vairs nav tikai maize, — kanādietis papildināja, — tas ir sevišķs, smalks cepums. Vai jūs, profesora kungs, to nekad neesat ēdis?
— Nē, Ned.
— Nu, tad sagatavojieties nobaudīt kaut ko pavisam sevišķu. Lai es tad vairs neesmu harpūnistu karalis, ja jūs nepalūgsiet vēl!
Pēc kāda brīža ugunī novietotie augļi bij jau gluži apogļojušies. Vidū varēja redzēt maizes mīkstumam līdzīgu un pēc artišokiem smaržojošu mīklu.
Jāatzīstas, šī maize patiešām bij lieliska un es to ēdu ar ārkārtīgu baudu.
— Par nelaimi, — es teicu, — šāda mīkla nav uzglabājama svaiga, un tāpēc man liekas gluži velti vest kādu krājumu uz kuģi.
— Ko jūs runājat, profesora kungs! — Neds Lends iesaucās. — Jūs runājat tikai kā dabzinātnieks, kamēr es rīkojos kā maiznieks. Konsel, savāciet vēl šos augļus, atpakaļ nākdami, mēs tos paņemsim līdzi.
— Un kā jūs domājat tos konservēt? — es kanādietim vaicāju.
— No to mīkstuma es pagatavošu mīklu, kas nebojājas un ko tāpēc var uzglabāt, cik ilgi vajadzīgs. Kad vajadzēs, es izcepšu to kuģa plītī, un, neskatoties uz diezgan sīvo skābumu, jūs teiksiet, ka tā tomēr ir visai garšīga maize.
— Tagad es redzu, meistar Ned, ka šai maizei netrūkst nevienas labas īpašības!…
— Tomēr, profesora kungs, — kanādietis atbildēja,
— tai vēl jāpieliek daži augļi vai, mazākais, daži sakņaugi.
— Nu, tad meklēsim tos augļus un sakņaugus.
Kad maizes koka augļi bij savākti, mēs devāmies tālāk meklēt papildinājumus savām «sauszemes» pusdienām.
Mūsu meklējumi nebij velti, un ap pusdienas laiku mēs bijām jau savākuši prāvu krājumu banānu. Šie smalkie tropisko apvidu augļi nogatavojas cauru gadu; malajieši tos sauc par «pizangiem» un ēd tāpat neceptus. Līdz ar banāniem mēs vēl salasījām garšīgos mango un neredzēti lielus ananasus. Šis darbs aizņēma lielo daļu mūsu laika, bet to mums tomēr nenācās nožēlot…
Konsels visu laiku vēroja Nedu. Harpūnists soļoja pa priekšu un, pa mežu iedams, ar drošu roku rāva nost augļus, kuriem vajadzēja papildināt mūsu pārtikas krājumus.