— Nu beidzot taču mums vairs nekā netrūkst, draugs Ned, — Konsels ieminējās.
— Hm… — kanādietis noņurdēja.
— Ko? Vai jums vēl nepietiek?
•— No visiem šiem augiem neiznāk nekāds ēdiens, — Neds atbildēja. — Tas ir deserts, ēdiena piedevas. Bet kur tad zupa? Kur cepetis?
— Patiešām, — es ieminējos, —■ Neds apsolīja mums kotletes, bet par tām gan stipri jāšaubās.
— Profesora kungs, — harpūnists atteica, — medības ne tikai nav nobeigtas — tās vēl nav sākušās. Pacietību! Gan jau mēs galu galā sastapsim kādu spārnoto vai četrkājaino dzīvnieku — ja ne šeit, tad droši vien kādā citā vietā …
— Un, ja ne šodien, tad rīt, — Konsels piemetināja,
— jo pārāk tālu aiziet mēs nedrīkstam. Es pat ieteicu atgriezties pie laivas.
— Ko? Jau tagad! — Neds iesaucās.
— Mums jau pirms nakts jābūt atpakaļ, — es atbalstīju Konselu.
— Bet cik tagad ir pulkstenis? — kanādietis jautāja.
— Mazākais, divi pēc pusdienas, -— Konsels atteica.
— Cik ātri laiks aizskrien uz sauszemes! — meistars Neds Lends iesaucās, skumji nopūzdamies.
— Uz priekšu! — Konsels skubināja.
Mēs gājām atpakaļ pa mežu, pa ceļam papildinādami savus krāj umus ar kāpostu palmu lapām, pēc kurām bij jārāpjas pašās koku galotnēs, un sīkām pupām, ko malajieši sauc par «abru».
Pārpārēm apkrāvušies, mēs nonācām pie laivas. Neds Lends tomēr vēl nebij apmierināts. Taču liktenis viņam bij labvēlīgs. Laivā iekravādamies, viņš ieraudzīja vairākas sāgo palmas, divdesmit piecas līdz trīsdesmit pēdas augstas. Tikpat derīgas kā maizes koki — tās skaitāmas pie visvērtīgākajiem Malajas floras pārstāvjiem.
Sāgo palmas aug savvaļā un, tāpat kā zīda koki, vairojas no sēklām un atvasēm.
Neds Lends zināja, kā ar tām apieties. Cirvi paņēmis, viņš sāka spēcīgi cirst, un drīz vien divas vai trīs sāgo palmas gulēja zemē. Tās bij jau pietiekami nobriedušas, par ko varēja spriest 110 baltu putekļu klātām lapām.
Es vēroju kanādieti vairāk kā dabzinātnieks, mazāk kā izsalcis cilvēks. Viņš vispirms atšķēla katram stumbram vienu sloksni pirksta platumā — zem tās slēpās vesels tīkls neatraisāmā mezglā satinušos šķiedru ar lipīgiem miltiem. Šie milti bij sāgo — barojoša ēdamviela, no kuras galvenokārt pārtiek melanēziešu ciltis.
Neds Lends pagaidām sacirta šos stumbrus gabalos, it kā sagatavotu tos malkai, atstādams miltu ievākšanu vēlākam laikam. Milti pēc tam vēl bij sijājami, lai atšķirtu nost šķiedru piemaisījumus, saulē žāvējami un tad traukos sacietināmi.
Pēdīgi ap pieciem pēcpusdienā, laivu ar visām savām bagātībām piekrāvuši, mēs pametām krastu un pēc pusstundas bijām uz «Nautila». Neviens nerādījās mūs saņemt. Milzīgais tērauda cilindrs likās pilnīgi pamests. Kad bijām novietojuši kravu, es devos savā kajītē. Tur vakariņas man jau bij galdā. Paēdis likos gulēt.
Nākamajā rītā, 6. janvārī, uz kuģa neatgadījās nekas jauns. Iekštelpās nedzirdēja ne mazākā troksnīša,
Neds Lends sāka cirst.
nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes. Laiva šūpojās «Nau- tilam» blakus — turpat, kur mēs to bijām pametuši. Tad mēs norunājām braukt vēlreiz uz Gveboroaras salu. Neds Lends cerēja, ka medību ziņā laimēsies labāk nekā vakar, un vēlējās aplūkot kādu citu meža daļu.
Ar saules lēktu mēs bijām ceļā. Viļņu nesta, laiva pēc īsa brīža bij jau pie salas.
Mēs izkāpām malā un, nodomājuši, ka vislabāk ir ■ paļauties uz kanādieša instinktu, sekojām viņam, lai gan viņa garajām kājām tikt līdzi bij visai grūti.
Neds Lends kāpa krastā vairāk uz rietumu pusi, tad, pār- bridis braslā vairākas upes, aizsniedza augsto līdzenumu, kuru no visām pusēm ieslēdza brīnišķi meži. Daži zivju dzeņi laidelējās pa upmalēm, bet nelaidās tuvu. Pēc to uzmanības es spriedu, ka tie zina, kas sagaidāms no šādas sugas divkājiem, — ja sala arī nebij apdzīvota, tomēr cilvēciskas būtnes to bieži apmeklēja.
Pārgājuši pāri diezgan plašam zālājam, mēs aizsniedzām nelielu mežiņu, kas likās visai pievilcīgs ar neskaitāmu putnu laidelēšanos un dziesmām.
— Te ir tikai putni, — Konsels teica.
— Bet ari ēdami, — harpūnists atbildēja.
— Neviena, draugs Ned, — Konsels tiepās. — Es te redzu tikai parastos papagaiļus.
— Draugs Konsel, — Neds lepni atbildēja, — papagailis ir fazāna vietā tiem, kam nav cita, ko ēst.
-— Un es vēl varu piebilst, — es ieteicos,, — ka, labi pagatavots, šā putna cepetis nemaz nav peļams.
Patiešām, koku biezajā lapotnē neskaitāmi papagaiļi lēkāja no zara uz zaru, itin kā gaidīdami tikai rūpīgāku audzināšanu, lai saktu runāt cilvēku mēlē. Patlaban viņi kvakstēja barā ar daždažādas krāsas papagaiļiem. Tur bij cienīgie kakadu, kuri likās pārdomājam kādu svarīgu filozofisku problēmu, purpursarkanie lori laidelējās kā vēja nestas etamīna skaras, arara laidās, spārniem spurkšķi- nādami, papuā greznojās vismaigākajām debeszilas krāsas spalvām. Tur bij vēl daudz dažādu spārnaiņu dažādu > krāsu spalvām, bet ne visai noderīgi ēšanai.
Trūka te tikai viena putna, kas dzīvo šajos apvidos un līdz šim vēl nekad nav atstājis Aru un Jaungvinejas salu robežas. Liktenis bij labvēlīgs, un mazliet vēlāk es dabūju apbrīnot šo putnu.
Izbridusi cauri nelielam, diezgan biezam smalksnājam, mēs nokļuvām krūmiem apaugušā klajumā. Te redzējām paceļamies gaisā krāšņus putnus, kuru garās spalvas tā iekārtotas, ka viņi var ērti lidot pret vēju. Tie saistīja mūsu uzmanību ar savu šūpojošos skrēju, ar graciozā lidojiena lokiem un zalgojošu krāsu tērpu. Man nenācās grūti tos sazīmēt.