— Paradīzes putni! — es iesaucos.
— Zvirbuļveidīgo kārtas, — Konsels paskaidroja.
— Irbju dzimtas? — Neds Lends vaicāja.
— Nedomāju vis, meistar Lend. Tomēr es ceru, ka ar jūsu palīdzību notversim šo krāšņāko tropu putnu.
— Pamēģināšu, profesora kungs, lai gan vairāk esmu pieradis rīkoties ar harpūnu nekā ar šauteni.
Malajiešiem, kuri lielos apmēros pārdod šos putnus ķīniešiem, ir dažādi — mums nelietojami veidi viņu sagūstīšanai. Tie izliek cilpas slaidu koku galotnēs — tur paradīzes putni visvairāk apmetas — vai arī sagūsta viņus, noziežot zarus ar kādu lipīgu šķīdumu, kas putniem laupa lidošanas spēju. Dažkārt tie nekautrējas pat saindēt avotus, pie kuriem putni laižas dzert. Mums atlika vienīgi mēģināt šaut uz viņiem, bet lielas cerības trāpīt nebij. Un patiešām, mēs tikai velti iztērējām prāvu munīcijas krājumu.
Ap vienpadsmitiem mēs jau atradāmies viņpus salas centra kalnāju pirmās grēdas, bet vēl nekā nebijām nomedījuši. Mūs sāka mocīt izsalkums. Mednieki bij cerējuši pārtikt no sava pašu medījuma, bet jutās vīlušies. Par laimi, Konsels, pašam par lielu pārsteigumu, ar vienu šāvienu trāpīja reizē divus putnus un nodrošināja mums pusdienas. Viņš nošāva vienu baltu balodi un vienu ūbeli. Mēs tūliņ ņēmāmies tos noplūkt un tad, iesmā uzdurtus, cepām sausu zaru ugunskurā. Kamēr putni cepās, Neds sagatavoja arī dažus maizes koka augļus. Tad abi putni tika apēsti līdz pēdējam kauliņam un lieliski uzslavēti. Tie smaržoja pēc muskatriekstiem, ko tie parasti lieto pārtikai, un jau pēc šīs smaržas varēja spriest, ka cepetis būs sevišķi izsmalcināts.
— Gluži kā ar trifeļiem baroti cāļi, — Konsels teica.
— Nu, kā nu jums vēl tagad trūkst? — es vaicāju kanādietim.
— Četrkāju medījuma, Aronaksa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Visi šādi putneļi noder tikai uzkodai un ēstgribas iekairināšanai. Es nerimšos, iekams nebūšu nošāvis kādu kustoni, no kura var pagatavot kotletes.
— Tāpat es, Ned, — kamēr nebūšu notvēris paradīzes putnu.
— Turpināsim medības, — Konsels piemetināja, — bet tikai uz jūras pusi. Mēs esam nokļuvuši pie pirmajām kalnu nogāzēm, un man šķiet, ka gudrāk atgriezties mežainos apvidos.
Tas bij prātīgs padoms, un mēs tam paklausījām. Pēc stundas gājiena aizsniedzām īstu sāgo palmu mežu. Dažas nekaitīgas čūskas aizlocījās, mūsu kāju izbiedētas. Mums tuvojoties, paradīzes putni aizlaidās projām, un es jau patiešām sāku zaudēt cerību kādu no tiem dabūt rokā. Bet tad Konsels, kas gāja pirmais, piepeši noliecās, līksmi iekliedzās un atgriezies pasniedza man krāšņu paradīzes putnu._
— A! Bravo, Konsel! — es izsaucos.
— Profesora kungs ir pārāk laipns, — viņš atteica.
— Nebūt ne, mīļais. Tu esi izdarījis meistara ķērienu. Noķert vienu no šiem putniem dzīvu un pie tam ar kailām rokām!
— Ja profesora kungam patiktu aplūkot tuvāk., viņš redzētu, ka man tur nav liela nopelna.
— Kāpēc, Konsel?
— Tāpēc, ka šis putns ir piedzēries kā lūks.
— Piedzēries?
— Jā, profesora kungs. Noreibis no tiem muskatriekstiem, ko tas knābāja zem kāda muskatkoka, kad es to ķēru. Redzat nu, draugs Ned, redzat nu lielas negausības augļus!
— Velns lai parauj! — kanādietis norūca. — Es domāju, man nevarēs pārmest, ka es pa šiem diviem mēnešiem būtu izdzēris daudz džina.
Es pa to laiku vēroju apbrīnojamo putnu. Konsels nebij maldījies. Reibinošās sulas apdullināts, paradīzes putns bij pilnīgi nevarīgs. Spārnos pacelties viņš vairs nespēja un tikai ar pūlēm vilkās kājām. Bet par to es neraizējos un ļāvu, lai viņš izguļ savu reibumu.
Šis putns piederēja pie skaistākās no tām astoņām paradīzes putnu sugām, kuras dzīvo Jaungvinejā un kaimiņu salās. Šis paradīzes putns — tā sauktais «lielais smaragds» — ir visretāk sastopams. Garumā tam varēja būt trīs decimetri. Galva bij samērā maza, acis arī nelielas
Šis paradīzes putns — tā sauktais «lielais smaragds» ir visretāk sastopams.
un tuvu knābim. Bet visā tā augumā bij saskatāms brīnišķīgs nokrāsu sakopojums: knābis dzeltens, kājas brūnas, nagi brūni, spārni riekstu krāsā ar iesārtiem galiem, galva un cekuliņš bāli dzelteni, kakls smaragda zaļš, krūtis un vēderiņš kastaņbrūni. Tā asti greznoja divas krāšņas, pūkainas, izliektas spalvas, apbrīnojami maigas, — tās papildināja putna jau tā brīnišķīgo skaistumu, tāpēc arī iedzimtie šo putnu nosaukuši par «saules putnu»,
Es karsti vēlējos nogādāt pēc iespējas drīzāk šo reti sastopamās paradīzes putnu sugas eksemplāru uz Parīzi un uzdāvināt Botāniskajam dārzam, kuram dzīva tāda nebij neviena.
— Laikam gan tas ir rets radījums? — apvaicājās arī kanādietis tādā balsī kā jau mednieks, kas medījuma skaistumu vērtē ļoti zemu.
— Pavisam rets, krietnais biedri, un vēl retāk laimējas viņu sagūstīt dzīvu. Pat nogalināti šie putni noder kā ievērojams tirdzniecības priekšmets. Tāpēc arī iedzimtie iemanījušies viltot tos tāpat, kā vilto pērles un dimantus.
— Kā! —Konsels iesaucās. — Viņi taisa viltotus paradīzes putnus?
— Jā, Konsel!
— Un profesora kungam ir zināms, kā iedzimtie to dara?
— Pilnīgi. Austrumu musona laikā paradīzes putni pazaudē astes krāšņās malējās spalvas, ko dabzinātnieki sauc par «subatcaires» spalvām. Šīs spalvas putnu viltotāji uzlasa un veikli pielipina kādai nabaga papagaiļa mātītei, protams, vispirms izplūkuši viņas pašas rotu, Pēc tam viņi nokrāso šuves, pašu putnu nolako un tad šo savu dīvaino produktu sūta uz muzejiem un Eiropas retumu cienītājiem.
— Labi! — Neds Lends piezīmēja. — Ja tas arī ņav īsts putns, taču spalvas ir īstas. Un, tā kā tāds priekšmets nav domāts ēšanai, tad lielu nelaimi es tur neredzu.