Mana vēlēšanās ar šā paradīzes putna ieguvumu gan bij apmierināta, bet kanādiešu mednieka — vēl nebūt ne. Par laimi, ap pulksten diviem Nedam Lendam laimējās nošaut lielu meža cūku, ko zoologi sauc par «bari-utangu». Dzīvnieks nāca kā saukts, lai sniegtu mums īsta četrkāja gaļu, un tika ar pateicību saņemts. Neds Lends bij ārkārtīgi lepns uz savu meistara šāvienu — elektriskās lodes ķerta, meža cūka uz vietas bij beigta.
Kanādietis to nodīrāja, uzšķērdis rūpīgi iztīrīja un vakariņu mielastā paredzētām kotletēm nogrieza sevišķu gabalu. Tad medības sākās no jauna, un kā Neds Lends, tā Konsels parādīja savu izmaņu. Un tiešām, pa krūmājiem ložņādami, abi draugi uzgāja baru ķenguru, kas laidās bēgt, atsperdamies uz savām elastīgajām pakaļkājām. Tomēr tik ātri šie dzīvnieki nevarēja paskriet, lai elektriskā lode viņus nepanāktu.
— Ak, profesora kungs! — Neds Lends iekliedzās īstā mednieka sajūsmā. — Kas par lielisku medījumu, it sevišķi ja to izsautē! Kas par ieguvumu «Nautila» pārtikas krājumam! Divi! Trīs! Veseli pieci! Un, ja es vēl iedomājos, kā mēs vieni paši notiesāsim visu šo gaļu, bet tie plānprātiņi tur uz kuģa nedabūs ne kripatiņas . . .
Man liekas, ja runas plūdi to neaizkavētu, kanādietis sajūsmas ekstāzē apšautu vai visu ķenguru baru. Bet viņam pietika ar kādu duci šo somaiņu, kas, pēc Konsela klasifikācijas, pieskaitāmi somaino zīdītāju dzimtai. Šie ķenguri nebij lieli, tā bij ķenguru — zaķu suga, kas parasti mājo kādā koka dobumā un lec ārkārtīgi ātri. Bet, lai arī paši mazi, gaļa tiem apbrīnojami garda.
Mēs bijām ļoti apmierināti ar savu medību panākumiem. Sajūsminātais Neds ieteica rīt atkal atgriezties šajā brīnišķīgajā salā, kur viņš bij gatavs iznīcināt visus ēšanai noderīgos četrkājus. Bet viņš nebij rēķinājies ar varbūtējiem atgadījumiem.
Ap sešiem vakarā bijām atkal krastmalā. Mūsu laiva stāvēja uz sēkļa parastajā vietā. Un divas jūdzes no krasta «Nautils» kā garens klints bluķis rēgojās virs ūdens.
Nevilcinādamies Neds Lends ķērās pie svarīgā vakariņu sagatavošanas darba. Viņš bij īsts meistars pavāra mākslā. Uz oglēm ceptās «bari-utanga» kotletes drīz vien tīkami piesmaržoja visu gaisu.
Tad es samanīju, ka sāku iet kanādieša pēdās. Arī es jūsmoju par ceptas cūkgaļas gabalu! Lai piedod man, tāpat kā es piedevu meistaram Lendam, un to pašu motīvu dēļ!
Ēdiens tiešām bij lielisks. Divas ūbeles papildināja šo svētku mielastu. Sāgo mīkla, maizes koka augļi, daži mango, pusducis ananasu un norūgusi kokosriekstu sula mūs padarīja pavisam līksmus. Man pat šķiet, ka manu cienījamo biedru galvas nebij vairs gluži skaidras.
Mēs bijām ļoti apmierināti ar savu medību panākumiem.
— Ja nu mēs šovakar neatgrieztos uz «Nautila»? — ieminējās Konsels.
— Bet ja mēs pavisam neatgrieztos? — Neds Lencls piebilda.
Šajā acumirklī kāds akmens nolidoja pie mūsu kājām un spēji pārtrauca harpūnista priekšlikumu.
XXII
KAPTEIŅA NĒMO ZIBENS
Mēs visi trīs nepieceldamies paskatījāmies uz meža pusi — es, apturēdams roku pusceļā uz muti, Neds Lends, nobeigdams savus virēja pienākumus.
— Akmeņi nekrīt no debesīm, — Konsels teica, — vai arī tādā gadījumā tos sauc par meteorītiem.
Otrs rūpīgi nogludināts akmens izsita Konselam garšīgu putna kājiņu no rokas un ar to pievērsa vēl vairāk uzmanības viņa piezīmei.
Visi trīs, pietrūkušies kājās, piespieduši šautenes pie pleca, mēs bijām gatavi atvairīt katru uzbrukumu.
— Vai tie varētu būt pērtiķi? — Neds Lends iesaucās.
— Gandrīz, — Konsels mierīgi atteica. — Tie ir mežoņi.
— Uz laivu! — es saucu, pats virzīdamies turp.
Mums tiešām neatlika nekas cits kā atkāpties: pāra desmit iedzimtie, ar lokiem un lingām bruņojušies, parādījās kāda mežiņa malā, kurš aizslēpa apvārsni labajā pusē tikko simt soju attālu.
Mūsu laiva bij asis desmit no mums.
Mežoņi netuvojās skriešus, bet no viņu izturēšanās bij sagaidāms tas ļaunākais. Bultas un akmeņi lidoja uz mums.
Neds Lends neparko negribēja pamest savākto pārtiku. Par spīti draudošajām briesmām, viņš pamiedza cūku vienā un ķengurus otrā padusē, bet ar visu to tomēr vēl diezgan ātri tika uz priekšu.
Pēc divām minūtēm mēs jau bijām krastmalā. Vienā acumirklī medījums bij novietots laivā, tā ūdenī un abi airi rokās. Mēs nepaguvām pabraukt divas kabeļtauvas tālu, kad kāds simts mežoņu žestikulēdami un kaukdami metās līdz viducim ūdenī. Es palūkojos, vai viņu aurošana neizvilinās kādu cilvēku uz «Nautila» klāja. Nē, neviens nebij redzams. Klajā jūrā iegūlis, lielais kuģis palika tukšs, kā bijis.
Brīdi vēlāk mēs jau kāpām uz «Nautila». Ieejas lūka bij vaļā. Laivu piesējuši, mēs nokāpām kuģa iekšienē.
Es iesteidzos salonā, no kurienes atskanēja daži akordi. Kapteinis Nēmo, pār savu instrumentu noliecies, likās pavisam aizmirsies mūzikas ekstāzē.
— Kapteini — es viņam uzsaucu.
Viņš nedzirdēja.
— Kapteini — es atkārtoju, pieskardamies viņa rokai.
Viņš notrīsēja un pagriezās.
— Ak tas esat jūs, profesora kungs! — viņš teica. — Nu, vai jums bij izdevīgas medības? Daudz ievācāt saviem botāniskajiem pētījumiem?
— Jā gan, kapteiņa kungs, — es atbildēju. — Tikai nelaimīgā kārtā mēs esam atveduši līdzi barļi divkāju, un viņu klātbūtne man liekas bīstama.
— Kas tie par divkājiem?
— Mežoņi.
— Mežoņi! — kapteinis Nēmo ironiski atsaucās. — Un jūs vēl brīnāties, profesora kungs, ka, spēruši kāju uz jebkura no mūsu zemeslodes apvidiem, sastopat mežoņus? Starp citu, vai tie, kurus jūs saucat par mežoņiem, ir sliktāki par tiem pārējiem?