•— Bet, kapteiņa kungs …
— Es, profesora kungs, mežoņus esmu sastapis it visur.
— Lai arī tā būtu, — es atbildēju. — Bet, ja negribat viņus sagaidīt šeit uz «Nautila», jūs darītu labi, gādādami par kādu aizsardzību.
— Apmierinieties, profesora kungs, te nekas nav jāgādā.
— Bet iedzimto ir daudz.
— Cik daudz jūs viņus rēķināt?
— Mazākais, vienu simtu.
— Aronaksa kungs, — kapteinis atbildēja, rokas no instrumenta taustiņiem nenoņēmis, — ja arī visi Jaun- gvinejas iedzimtie sapulcētos uz šā krasta, «Nautilam» tomēr nebūtu jābaidās no viņu uzbrukuma.
Kapteiņa pirksti atkalslīda pār instrumenta klaviatūru; es ievēroju, kā tie skāra tikai melnos taustiņus, kas melodijai piešķīra reizē graciozu un vienaldzīgu noskaņu. Drīz vien viņš šķita pavisam aizmirsis manu klātbūtni un no jauna nogrima savos sapņos^ kurus traucēt es negribēju.
Es atkal devos uz klāja. Arā jau bij pilnīgi tumšs, jo šajos zemajos platuma grādos nakts uznāk spēji un bez mijkrēšļa. Gveboroara rēgojās tikai kā izplūdusi masa. Bet daudzie krastmalā sakurtie ugunskuri liecināja, ka mežoņi nedomā iet projām.
Vairākas stundas es paliku te augšā, domādams par šiem iedzimtajiem, lai gan no viņiem vairs nebaidījos, jo kapteiņa nesatricināmā pašpaļaušanās arī mani bij nomierinājusi. Tad atkal pilnīgi tos aizmirsu, apbrīnodams tropiskās nakts krāšņumu. Manas atmiņas traucās uz Franciju līdzi zodiaka zvaigznājiem, kuri pēc dažām stundām to apmirdzēs. Mēness spīdēja zenītā starp zvaigznāju grupām. Un tad es iedomāju, ka šis uzticamākais un labvēlīgākais pavadonis parīt atkal atnāks šajā pašā vietā pacelt ūdeni un nocelt «Nautilu» no tā koraļļu sēdekļa. Ap pusnakti, pārliecinājies, ka virs satumsušajiem ūdeņiem, tāpat kā zem krastmalas kokiem, viss klusu, es nokāpu savā kajītē un mierīgi iemigu.
Nakts pagāja bez kādiem ļauniem starpgadījumiem. Mežoņi droši vien bij nobijušies no jūras šaurumā guļošā nezvēra, jo lūka visu nakti palika atvērta un viņi viegli varētu iebrukt «Nautila» iekšējās telpās.
8. janvāra rītā ap sešiem es atkal izgāju uz klāja. Rīta krēsla patlaban klīda. Tūliņ arī pret atskaidroto apvārsni bij saredzama sala — vispirms lēzenās krastmalas, tad kalnāju virsotnes.
Iedzimtie bij turpat, tikai daudz lielākā skaitā nekā vakar — ap pieci vai seši simti. Daži no tiem, izlietodami zemo ūdens līmeni, bij atbriduši un sarāpušies uz koraļļu klinšu augstākajiem pauguriem, tepat vai tikai divu kabeļtauvu attālumā no «Nautila». Es viņus labi varēju saskatīt. Tie katrā ziņā bij īsti papuasi, skaistas rases piederīgi, milzeņu auguma, ar augstām un platām pierēm, lieliem, tomēr nesaspiestiem deguniem un baltiem zobiem. Viņu kuplie, sarkani izkrāsotie mati spilgti atplaiksnījās pret nūbiešiem līdzīgo, melni spīdīgo augumu. Pārgriezto un izstiepto ausu apakšā bij ievērtas kaula krelles. Lielāko tiesu šie mežoņi bij kaili. Starp tiem es saskatīju arī dažas sievietes ar īstam krinolīnam līdzīgu, no zālēm pagatavotu, augu jostas saturētu apģērbu no vidukļa līdz ceļiem. Dažu virsaišu kaklus greznoja pusmēness rota un sarkanu un baltu stikla kreļļu virknes. Gandrīz visi bij bruņojušies ar loku, bultām un vairogiem, bet plecos katram karājās tīkla soma ar apaļiem akmeņiem, kurus tie veikli met ar savām lingām.
Viens no virsaišiem, pienācis diezgan tuvu «Nautilam», uzmanīgi to' aplūkoja. Viņš likās kādas augstākas šķiras «mado», tāpēc ka bij apsedzies ar malās izrotātu, dažādām spilgtām krāsām austu banānu lapu pinumu.
Es viegli būtu varējis nošaut šo mežoni, jo viņš slaistījās tikai pusšāviena attālumā, bet nospriedu, ka labāk nogaidīt tiešu uzbrukumu no viņa puses. Eiropiešu un mežoņu sadursmē eiropietim katrreiz jāaizstāvas, nevis jāuzbrūk.
Visu bēguma laiku iedzimtie klaiņoja ap «Nautilu», bet neko daudz netrokšņoja. Es bieži dzirdēju saucienu «assai» un no viņu mājieniem nopratu, ka tie aicina mani malā, tomēr man šķita, ka prātīgāk šo laipno ielūgumu noraidīt.
Tajā dienā laiva palika turpat pie kuģa — meistaram Lendam par lielām sirdssāpēm, kurš tā kāroja vēl papildināt savus pārtikas krājumus. Izveicīgais kanādietis izlietoja šo laiku, konservēdams gaļu un sagatavodams miltus, ko bij pārvedis no Gveboroaras salas. Mežoņi ap pulksten vienpadsmitiem devās atpakaļ krastā, jo koraļļu virsotnes lēnām augošā paisumā sāka pazust zem ūdens. Es tomēr novēroju, ka salas krastmalā viņu skaits ievērojami pieauga. Bij iespējams, ka viņi te saradās no kaimiņu salām vai, pareizāk sakot, no īstās Jaungvinejas. Bet laivas es nevienas nekur nevarēju ieraudzīt.
Nezinādams nekā labāka, es iedomāju pazvejot šajā ]auki dzidrajā ūdenī, kur lielā daudzumā bij redzami gliemeži, zoofīti un jūras augi. Tā arī bij beidzamā diena, kad «Nautils» vēl kavējās šajā jūras šaurumā, jo rīt, pēc kapteiņa Nēmo solījuma, tam bij jau jādodas klajā jūrā.
Es pasaucu Konselu un liku atnest mazu, vieglu ķeseli, līdzīgu tām, kuras lieto austeru zvejai.
— Bet šie mežoņi? — Konsels ievaicājās. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, taču man viņi neliekas nemaz tik bīstami.
— Tomēr tie ir cilvēkēdāji, mīļais.
— Var būt arī cilvēkēdājs un tomēr lāga cilvēks, —
Visu bēguma laiku iedzimtie klaiņoja ap «Nautilu»,
Konsels atbildēja, — tāpat kā var būt gardēdis un pie tam godīgs. Viena īpašība nemaz neizslēdz otru.
— Labi, Konsel. Lai arī būtu tā, kā tu saki, — ka tie ir godīgi cilvēkēdāji un godīgā kārtā notiesā savus gūstekņus. Tomēr, tā kā es nevēlos tikt apēsts, ari godīgi ne, tad atzīstu par vajadzīgu uzmanīties pats, jo «Nau- tila» kapteinis negādā ne par kādu aizsardzību. Un nu pie darba!