Mūsu zveja ilga stundas divas, bet nekādu sevišķu retumu mēs nesagūstījām. Ķesele pildījās ar gliemjiem, kurus sauc par «Mīdasa austiņām», arfām un melanijām, un it sevišķi ar visskaistākajiem «āmuriņiem», kādus es līdz šai dienai nebiju redzējis. Mēs izzvejojām arī dažas holptūrijas, pērlenes un kādu pusduci mazu bruņurupuču, kurus nodomājām atdot kuģa virtuvē.
Bet tajā acumirklī, kad es vismazāk biju gaidījis, man rokās nokļuva īsts brīnums, es gribētu teikt, dabas kroplums, kādus sastop gaužām reti. Konsels bij izmetis ķeseli un izcēla to atkal laukā pilnu dažādiem diezgan parastiem gliemežiem. Bet tad viņš piepeši pamanīja, ka es iegrūžu roku tīkliņā, izvelku kādu gliemezi un iekliedzos konhiologa sajūsmā tik skaļi, cik cilvēkam vispār iespējams.
— Kas tad nu, profesora kungs? — Konsels iesaucās pārsteigts. — Vai profesora kungam kas iedzēla?
— Nē, mīļais, bet es esmu gatavs labprātīgi atdot vienu pirkstu par šo atradumu.
— Par kādu atradumu?
— Par šo gliemezi, — es teicu, parādīdams viņam savas sajūsmas priekšmetu.
— Bet tā taču ir vienkāršā, purpurotā olīva — olīvu ģinfs, skaraini žaunaino kārtas, vēderkāju klases, molusku tipa .. .
— Jā gan, Konsel. Bet gliemežnīca ir nevis saritināta no labās uz kreiso kā citiem, bet no kreisās uz labo pusi.
•— Vai tas ir iespējams? — Konsels iesaucās.
— Jā gan, mīļais. Tas ir ķeira gliemezis!
— Ķeira gliemezis! … — Konsels pukstošu sirdi atkārtoja.
— Palūko viņa spirāli.
— Aķ, profesora kungs var man ticēt, — Konsels čukstēja, paņemdams gliemezi drebošā rokā, — vēl ne'kad savā mūžā neesmu piedzīvojis tādu uztraukumu!
Bet te arī bij ko uztraukties. Pēc dabas pētnieku novērojumiem, kustība dabā no labās puses uz kreiso ir vispārīgs dabas likums. Zvaigznes ar saviem pavadoņiem griežas no labās uz kreiso pusi. Cilvēks daudz vairāk lieto savu labo nekā kreiso roku, un saskaņā ar to visas ierīces un instrumenti, kāpnes, atslēgas, pulksteņu atsperes utt. iekārtotas lietošanai no labās uz kreiso pusi. Šo pašu likumu daba vispār pielāgojusi arī gliemežnīcu vītnēm. Tikai retumis kā nejaušs izņēmums gadās kāds ķeiris, ko cienītāji vērtē zelta svarā.
Mēs abi ar Konselu bijām nogrimuši sava dārguma aplūkošanā. Es patlaban domāju, ka uzdāvināšu šo retumu muzejam, kad piepeši kāds iedzimtā mests akmens sašķaidīja nesamaksājamo dzīvnieku Konsela saujā.
Izmisuma kliedziens izlauzās man pār lūpām. Konsels paķēra manu šauteni un tēmēja uz mežoni, kas desmit soļu atstatu vicināja pret viņu savu lingu. Es mēģināju aizturēt viņu, bet Konsels jau izšāva, un lode sadragāja amuletu aproci uz iedzimtā rokas.
— Konsel! — es saucu. — Konsel!
— Ak ko! Vai tad profesora kungs neredz, ka šis kanibāls uzbruka pirmais?
— Gliemezis neatsver cilvēka dzīvību! — es teicu.
— Ak, nelietis tāds! — Konsels lādējās. — Vai tad būtu labāk, ja viņš būtu sadragājis man plecu?
Konsels runāja neliekuļoti, bet es nevarēju viņam piekrist. Tomēr situācija pēdējā brīdī bij mainījusies, tikai mēs to nebijām pamanījuši. Kādas divdesmit laivas jau riņķoja ap «Nautilu». No izdobta koka stumbra pagatavotas, garas un šauras, labi piemērotas braukšanai — šīs laivas balansēja ar divkāršu ūdenī peldošu bambusu svār- stekļu palīdzību. Ar lielām bažām es vēroju, kā tās tuvojas, izveicīgu, puskailu airētāju virzītas.
Skaidri noprotams, ka šiem papuasiem jau bijušas darīšanas ar eiropiešiem un ka tie pazīst viņu kuģus. Bet ko gan tie lai domā par šo garo dzelzs cilindru bez mastiem un skursteņa viņu jūras līcī? Katrā ziņā nekā laba, jo visu laiku viņi bij turējušies pienācīgā atstatumā. Bet, redzēdami to visu laiku nekustīgi guļam, pamazām bij sadūšojušies un nu mēģināja to aplūkot mazliet tuvāk. Tieši tas nu bij jāaizkavē. Mūsu klusās šautenes uz
Konsels paķēra manu šauteni.
iedzimtajiem nevarēja atstāt pietiekami lielu iespaidu — tie baidās tikai dārdošus ieročus. Zibeni bez pērkona cilvēki baidās maz, lai gan patiesībā nāvējošs ir zibens, nevis dārdiens.
Šajā acumirklī laivas jau bij gluži tuvu «Nautilam». Vesels bultu mākonis atdūrās tā sānos.
— Velns lai parauj! — Konsels iekliedzās. — Krusa sāk birt — un varbūt vēl saindēta!
— Jābrīdina kapteinis Nēmo, — es teicu un metos pa lūku lejā.
Es iesteidzos salonā. Tur nebij neviena paša. Tad steidzos un pieklauvēju pie durvīm, kuras veda kapteiņa kajītē.
Dzirdēju, ka aicina mani iekšā. Es iegāju un ieraudzīju kapteini nogrimušu aprēķinos ar sarežģītām algebriskām formulām.
— Vai es jūs traucēju? — es atvainodamies vaicāju.
— Jā gan, Aronaksa kungs, ■— kapteinis atteica, — bet es ticu, ka jums bij nopietns iemesls mani traucēt.
— Ļoti nopietns! Iedzimto laivas ir mums visapkārt, un pēc dažām minūtēm mums droši vien uzbruks vairāki simti mežoņu.
— Ak tā, — kapteinis Nēmo mierīgi atbildēja. — Viņi atbraukuši savās laivās?
— Jā, kapteiņa kungs.
— Labi. Tad pietiek tikai noslēgt lūku.
— Katrā ziņā, un tieši tāpēc es ierados pie jums …
— Nekas jau nav vieglāk, — kapteinis Nēmo atteica.
Un, piespiezdams kādu pogu, viņš deva pavēli kuģa
dežurējošiem ļaudīm.
— Tā, profesora kungs, tas nu ir padarīts, — viņš pēc kāda brīža teica. — Laiva ir savā vietā un lūka noslēgta. Jeb vai jūs baidāties, ka šie kungi nesalauž «Nautila» sienas, kuras jūs ar savas fregates lielgabalu lodēm nespējāt sašaut?
■— To ne, kapteiņa kungs. Bet ir vēl citas briesmas.