— Kādas, profesora kungs?
— Rīt lūkas tik un tā atkal jāver vaļā, lai piegādātu «Nautilam» svaigu gaisu .. .
— Bez šaubām, profesora kungs, jo mūsu kuģis elpo līdzīgi valim.
— Bet, ja nu papuasi tajā brīdī ieņem kuģa klāju, es nesaprotu, kas viņus aizturēs salīst iekšā?
— Tātad jūs domājat, ka viņi rāpsies arī uz kuģa?
— Par to es esmu pārliecināts.
— Labi, profesora kungs, lai viņi kāpj. Man nav nekāda iemesla viņiem to liegt. Šie papuasi taču ir nožēlojami cilvēciņi, un es nevēlos, ka mans Gveboroaras salas apciemojums maksā jel viena vienīga nelaimīgā radījuma dzīvību!
To noklausījies, es devos projām. Bet kapteinis Nēmo pasauca mani atpakaļ un aicināja nosēsties viņam blakus. Ar redzamu interesi viņš izvaicāja mani par mūsu ekskursiju pa sauszemi un medībām, bet, man likās, nemaz nesaprata kanādieša neapvaldāmo gaļas kāri. Pēc tam mūsu saruna novērsās uz dažādiem citiem jautājumiem, pie tam kapteinis Nēmo gan nepalika atklātāks, bet vismaz laipnāks.
Starp citu, mēs pārrunājām arī «Nautila» avāriju tieši tai pašā jūras šaurumā, kur Dimons DirVils tikko neaizgāja bojā. Sakarā ar to kapteinis teica:
— Dimons Dirvils bij viens no jūsu izcilākajiem jūrniekiem, viens no inteliģentākajiem jūrasbraucējiem! Viņš bija franču Kuks. Nelaimīgais zinātnieks! Apbraukājis dienvidpola ledus jūras un Okeānijas koraļļu salas, izvairījies no Klusā okeāna kanibāliem un nožēlojamā kārtā dabūjis galu dzelzceļa katastrofā! Ja šis enerģiskais vīrs savas dzīvības pēdējos acumirkļos vēl būtu varējis pārdomāt, vai jūs varat nojaust, kāda būtu bijusi viņa doma?
Tā runādams, kapteinis Nēmo šķita stipri satraukts, un šis satraukums viņu darīja vērtīgāku manās acīs.
Tad, izklājuši karti uz galda, mēs izsekojām lielā franču jūrasbraucēja ceļus, visus viņa ceļojumus apkārt pasaulei, viņa divus mēģinājumus aizsniegt dienvidpolu un Adelijas un Luija Filipa zemju atklāšanu, un, beidzot, viņa Okeānijas galveno salu hidrogrāfiskos aprakstus un kartes.
— To, ko jūsu Dirvils darījis jūras virspusē, — kapteinis Nēmo teica, — es esmu paveicis okeāna dzīlēs, pie tam daudz vieglāk un pilnīgāk par viņu. Mūžam vētru svaidītais «Astrolabs» un «Centība» nevarēja mēroties ar «Nautilu», mierīga darba kabinetu, īstu māju ūdeņu dzīlēs!
— Tomēr, kapteiņa kungs, — es ieminējos, — ir ari vienādība starp Dimona Dirvila korvetēm un «Nautilu».
— Kāda, profesora kungs?
— Tā, ka «Nautils» patlaban sēž uz sēkļa tāpat kā tās savā laikā.
— «Nautils» nav uzskrējis sēklī, profesora kungs, — kapteinis Nēmo vēsi atbildēja. — «Nautils» ir tā būvēts, ka var atpūsties jūras dibenā. Es nekad neķeršos pie tik smaga darba un manevrēšanas, kāda bij jālieto Dirvilam, lai nodabūtu savas korvetes no sēkļa. «Astrolabs» un «Centība» varēja arī aiziet bojā, kamēr manam «Nautilam» nedraud ne mazākās briesmas. Rīt noteiktā dienā un noteiktā stundā paisums to viegli pacels un kuģis atkal atsāks savu ceļojumu pa jūrām.
— Kapteiņa kungs, — es iebildu, — es nešaubos…
— Rīt, — kapteinis Nēmo turpināja pieceldamies, — divos četrdesmit minūtēs pēcpusdienā «Nautils» pacelsies un bez mazākā bojājuma atstās Torresa jūras šaurumu.
Pēc šiem strupi teiktajiem vārdiem kapteinis Nēmo viegli palocījās. Tas nozīmēja, ka saruna pabeigta, un es atgriezos savā kajītē.
Tur mani gaidīja Konsels, vēlēdamies zināt, kāds rezultāts manai sarunai ar kapteini.
— Draudziņ, — es viņam atbildēju, — izdzirdis, ka es domājos «Nautilu» mežoņu apdraudētu, kapteinis man atbildēja ironiski. Es tev tikai vienu varu teikt: paļaujies uz viņu un ej mierīgi gulēt!
— Vai profesora kungam mani pakalpojumi nebūs vajadzīgi?
— Nē, mīļais. Ko dara Neds Lends?
— Lai profesora kungs atvaino mani, — Konsels atbildēja, — bet draugs Neds patlaban cep ķengura pastēti, kas būs tīrais pavāra mākslas brīnums.
Palicis viens, es likos gulēt, bet aizmigt lāgā nevarēju. Es dzirdēju, kā mežoņi dauzīja kājas pa kuģa virsu, apdullinoši kliegdami. Tā pagāja nakts, bet kuģa ļaudis, kā parasts, nemanīja. Tie nemaz neuztraucās par kanibālu klātbūtni, gluži tāpat kā cietokšņa kareivji neuztraucas par skudrām, kas rāpuļo pa cietokšņa tērauda platēm.
Pulksten sešos es piecēlos. Lūka vēl nebij atvērta. Tātad arī gaiss iekšpusē vēl nav atjaunots, bet katram gadījumam piepildītie avārijas rezervuāri darbojās un ieplūdi- nāja vairākus kubikmetrus skābekļa «Nautila» izsīkušajā gaisā.
Līdz pusdienai es nostrādāju savā kajītē, bet kapteini
Nēmo ne mirkli nedabūju redzēt. Visā kuģī nemanīja nekādu sagatavošanos uz aizbraukšanu.
Es nogaidīju vēl brīdi, tad dy evos lielajā salonā. Pulkstenis rādīja pustrīs. Pēc desmit minūtēm paisums būs aizsniedzis augstāko pakāpi, un, ja kapteiņa Nēmo solījums nav bijis tikai lielība, tad «Nautilam» tūliņ jātiek brīvam. Pretējā gadījumā nāksies vēl dažu labu mēnesi nogaidīt, kamēr kuģis iespēs pamest savu koraļļu gultni.
Bet tai pašā acumirklī kuģa korpuss it kā mozdamies sadrebēja. Es izdzirdu, ka tā dibens šņirkst pa koraļļu klints muguras kaļķotajām grambām.
Divos trīsdesmit piecās minūtēs kapteinis Nēmo ienāca salonā.
— Mēs tūliņ dodamies ceļā, — viņš paziņoja.
— Ak tā! — es iesaucos.
— Es tikko devu pavēli attaisīt lūku.
— Bet papuasi?
— Papuasi? — plecus mazliet paraustīdams, kapteinis Nēmo atjautāja pretī.
— Viņi taču iekļūs «Nautila» iekšienē.
— Kā viņi te iekļūs?
— Pa lūku, kuru jūs esat licis atvērt.
— Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo mierīgi atbildēja, — ne ikreiz var iekļūt pa «Nautila» lūku — pat tad, ja tā vaļā.