Es noraudzījos kapteinī.
— Jūs nesaprotat mani? — viņš vaicāja,
—- Nepavisam ne.
— Labi, tad nāciet un paskatieties.
Es devos uz centrālo trapu. Neds Lends un Konsels ziņkārīgi vēroja dažus kuģa ļaudis, kas vēra vaļā lūku, kamēr no augšas atskanēja satrakoto mežoņu bļāvieni un kaukšana.
Lūkas abas puses tika paceltas katra uz savu pusi. Parādījās kādi desmit briesmīgi cilvēku augumi. Bet pirmo iedzimto, kurš pielika roku trapa margām, kāds neredzams spēks atsvieda atpakaļ, un mežonis aizbēga, augstu lēkdams un nejauki bļaudams.
Desmit viņa biedru mēģināja darīt tāpat kā viņš un aizbrāzās arī tāpat.
Konsels kļuva vai negudrs aiz sajūsmas. Neds Lends, sava kareiviskā instinkta dzīts, gribēja mesties pa trapu
Mežonis aizbēga, augstu lēkdams un nejauki bjaudams.
augšā. Bet, līdzko viņš ar abām rokām pieskārās margām, ari viņu savukārt atsvieda atpakaļ.
— Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Vai mani zibens ķēris?
Šis sauciens izskaidroja visu. Tās nebij nekādas margas, bet kuģa elektrības pielādēti metāla kabeļi, kuri sniedzās līdz pašam klājam. Katrs, kas tiem pieskārās, dabūja šausmīgu triecienu —tas varētu būt pat nāvīgs, ja kapteinis Nēmo būtu ielaidis šajos vados visu savu aparātu radīto strāvu. Tiešām, var teikt, ka viņš starp kuģi un iebrucējiem bij novilcis elektrisku barjeru, kurai neviens nesodīts nevarēja tikt garām.
Tā šausmu pārņemtie papuasi nu bij atsisti. Mēs, smieklus valdīdami, berzējām un mierinājām nelaimīgo Nedu Lendu, kas lādējās kā apsēsts.
Bet šajā acumirklī, labāk sakot, kapteiņa precīzi noteiktajā četrdesmitajā minūtē, pēdējo uzplūdu viļņu pacelts, «Nautils» noslīda no savas koraļļu gultnes. Tā skrūve majestātiski lēnām kūla ūdeni. Pamazām tā sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk; slīdēdams pa ūdens līmeni, «Nautils» neiedragāts un neaizskarts pameta aiz sevis bīstamo Torresa jūras šaurumu.
XXIII
AEGRI SOMNIA
10. janvāri «Nautils» turpināja savu zemūdens braucienu, paveikdams caurmērā trīsdesmit piecas jūdzes stundā. Tā skrūves apgriezienu ātrums bij tik liels, ka es nevarēju ne aptvert, ne aprēķināt.
Kad es domāju par šo elektrisko spēku, kas «Nautilā» tika izlietots kā dzinējs, apsildītājs un apgaismotājā un bez tam vēl kā aizsargs pret ārējiem uzbrukumiem, kuri mūsu kuģi padarīja par zibeņotu un nezinātājam pilnīgi neaizskaramu, tad manai apbrīnai nebij robežu un vēl jo vairāk es apbrīnoju šā kuģa radītāju — inženieri.
Mēs turējām kursu tieši uz rietumiem un 11. janvārī bijām jau garām Vesela ragam, kas atrodas 135° garuma un 10° ziemeļu platuma Karpentārija jūras līča austrumu galā. Zemūdens rifu ari te vēl bij daudz, bet vairāk izklaidus un uz kartēm noteikti apzīmēti. «Nautils» bez kavēkļiem pabrauca garām Minēja klintīm labajā un Viktorijas rifiem kreisajā pusē uz 130° garuma un desmitās paralēles.
13. janvārī kapteinis Nēmo nokļuva Timoras jūrā un pie salas ar tādu pašu nosaukumu uz 122° garuma. Šo tūkstoš seši simti divdesmit piecas kvadrātijē lielo salu pārvalda radžas. Tie dēvē sevi par krokodilu dēliem — tas ir visaristokrātiskākais dzimums, kādu vien cilvēks var iedomāties. Viņu zvīņainie priekšteči mājo turienes upēs un tiek ārkārtīgi cienīti. Tos saudzē, lutina, glabā un baro, mielastam tiem met jaunas meitenes; lai piesargās katrs svešzemnieks, kas gribētu piedurt roku šīm svētajām ķirzakām!
Bet «Nautilam» tomēr negadījās sastapties ar šiem dzīvniekiem. Timoru mēs tikai pusdienā nelielu bridi dabūjām redzēt, kamēr kapteiņa palīgs novēroja un atzīmēja tās vietu kartē. Tāpat garām mums paslīdēja tās pašas grupas nelielā Roti sala, kuras sievietes sava skaistuma dēļ sevišķi iecienītas malajiešu sieviešu tirgos.
No šejienes «Nautils» pavērsās dienvidrietumu virzienā uz Indijas okeānu. Kurp gan mūs veda kapteiņa Nēmo fantāzija? Vai mēs brauksim uz Āziju? Varbūt tuvosimies Eiropas krastiem? Uz to cerēt nebij nekāda iemesla, jo šis cilvēks taču vairījās no apdzīvotās zemes. Varbūt viņš dosies dienvidu virzienā? Varbūt viņš brauks garām Labās Cerības un Horna ragam? Vai viņš uzdrošināsies doties uz dienvidpolu? Varbūt viņš griezīsies atpakaļ Klusajā okeānā, kur «Nautils» varēja braukāt mierīgs un netraucēts? To rādīs nākotne.
Nobraukuši garām Kartjē, Hibernijas, Seringapatama un Skota rifiem, kur sauszeme ar pēdējiem spēkiem vēl cīnījās pret jūru, 14. janvārī mēs atradāmies pilnīgi klajos okeāna ūdeņos. «Nautils» brauca pavisam lēnām, itin kā rotaļādamies, reizēm pa ūdens līmeni, reizēm ienirdams dzelmē.
Šajā ceļojuma laikā kapteinis Nēmo izdarīja interesantus temperatūras pētījumus dažādos ūdens slāņos. Parastos apstākļos šos mērījumus izdara ar diezgan sarežģītiem instrumentiem, uz kuriem tomēr nedroši paļauties — tās ir termometriskas zondes, kam stikls bieži vien plīst no lielā ūdens spiediena, vai arī sevišķi elektriski aparāti, kuru darbība pielāgota dažu metālu nevienādai elektrības vadītspējai. Šādā kārtā iegūtos novērojumus pienācīgi kontrolēt nav nemaz iespējams. Turpretim kapteinis Nēmo pats nolaidās okeāna dziļumos tieši pārbaudīt temperatūru, un viņa termometrs, iegremdēts dažādos ūdens slāņos, nemaldīgi un neapšaubāmi rādīja patieso temperatūru.
Un tā «Nautils», piepildījis rezervuārus, ar savu slīpo plātņu palīdzību ienira trīs, četri, pieci, septiņi un deviņi tūkstoši metru dziļumā un pārliecinājās, ka tūkstoš metru dziļumā visos platuma grādos ūdens temperatūra noslīd līdz četrarpus grādiem.
Es ar vislielāko interesi sekoju šiem mērījumiem. Kapteinis Nēmo tos izdarīja ar īstu kaislību. Es bieži domāju — kādam nolūkam gan viņam tie īsti vajadzīgi? Lai pakalpotu citiem cilvēkiem? Tas nebij ticams, jo vienā dienā viņš ar visiem saviem skaitļiem varēja pazust kādā nezināmā jūras nomalē! Jeb varbūt viņš bij nodomājis uzticēt man savu pētījumu rezultātus? Tad jau manam dīvainajam ceļojumam vajadzēja kādreiz beigties, bet beigas acumirklī vēl nebij paredzamas.