Lai nu kā, bet kapteinis tomēr iepazīstināja mani ar skaitļiem, no kuriem redzams ūdens blīvums dažādo pasaules daļu jūrās. No tiem es taisīju personiskus secinājumus, kuriem nebij nekā kopēja ar zinātniskajiem.
Tas notika 15. janvāra rītā. Mēs ar kapteini atradāmies uz klāja, un viņš apvaicājās, vai man esot zināms dažādo jūras ūdeņu blīvums. Es atbildēju, ka ne, un vēl piebildu, ka zinātnei šajā jautājumā vēl nav pietiekamu novērojumu.
— Es pats tos esmu izdarījis, — viņš atbildēja, — es jums tos varu pateikt pilnīgi noteikti.
— Labi, — es atbildēju, -— bet ko tas līdz? «Nautils» mūžam braukā, un viņa zinātnieku pētījumi nekad neaizsniegs zemi.
— Jums taisnība, profesora kungs, — kapteinis atbildēja, brīdi klusējis. — «Nautils» ir pasaule par sevi. Zemei tas ir tikpat svešs kā tās planētas, kas pavada mūsu zemeslodes ceļojumu ap sauli. Nekad mēs nedabūsim zināt, ko pastrādājuši Saturna vai Jupitera zinātņu vīri. Bet, tā kā gadījums savedis mūs kopā, es gribu jums pastāstīt savu novērojumu rezultātus.
— Es klausos, kapteiņa kungs.
— Jūs zināt, profesora kungs,, ka jūras ūdens ir blīvāks par saldūdeni, bet šis blīvums nav visur vienāds. Patiešām, ja es saldūdens blīvumu apzīmēju ar vienu, tad Atlantijas okeānā šis blīvums būs viens vesels un divdesmit astoņas tūkstošdaļas, Klusajā okeānā — viens vesels un divdesmit sešas tūkstošdaļas, bet Vidusjūrā — viens vesels un trīsdesmit tūkstošdaļas.
«Ak tā!» es nodomāju. «Viņš apciemo arī Vidusjūru!»
•— Jonijas jūrā viens vesels un astoņpadsmit tūkstošdaļas, bet Adrijas ūdeņos viens vesels un divdesmit deviņas tūkstošdaļas.
Acīm redzot, «Nautils» nevairījās no Eiropas piekrastu jūrām, un es secināju, ka agrāk vai vēlāk tās aizvedīs mūs atpakaļ uz civilizētu cilvēku apdzīvotiem kontinentiem. Man ienāca prātā, ka Neds Lends šo jauno ziņu uzņems ar labi saprotamu apmierinājumu.
Pēc tam vairākas dienas no vietas mēs pavadījām, mērīdami ūdens sāļumu dažādā dziļumā, krāsu un caurspī- dību. Visos šajos pētījumos kapteinis Nēmo izrādīja tādu apķērību, ar kuru sacensties vēl varēja tikai viņa laipnība pret mani. Bet tad atkal dažas dienas viņš nemaz nerādījās, un es no jauna paliku uz kuģa gluži vientuļš.
16. janvārī «Nautils» likās iesnaudies dažu metru dziļumā zem ūdens līmeņa. Tā elektriskās mašīnas nestrādāja, skrūve stāvēja mierā, kuģis vienkārši ļāvās zemūdens straumei. Man šķita, ka kuģa ļaudis strādā pie kādiem labojumiem, kas varēja būt nepieciešami sakarā ar mašīnu mehānisma darbināšanu lielā ātrumā.
Es ar saviem biedriem atkal piedzīvoju kādu interesantu skatu. Logi salona sienās bij vaļā, un, tā kā «Nautila» prožektors nedarbojās, ūdenī valdīja diezgan liela tumsa. Bieziem negaisa mākoņiem klātās debesis tikai blāvi apgaismoja ūdens virsējo kārtu.
Es vēroju jūru šādos apstākļos; vislielākās zivis man likās tikai kā tumši atēnas plankumi ar neskaidriem apveidiem. Bet tad «Nautils» atkal piepeši tika spilgti apgaismots. Pirmajā acumirklī man likās, ka prožektors no jauna iededzies un met savu elektrisko spulgu tumšajās ūdens masās. Bet biju maldījies un ātri vien noskārtu savu kļūdu.
«Nautils» vienkārši bij iepeldējis fosforiskā ūdens slāni, un pret apkārtējo tumsu tas likās žilbinoši spulgs. Šī mirdzēšana cēlās no miriādēm mikroskopisku dzīvnieciņu.
kuru spožums kļuva vēl lielāks, pieskaroties kuģa metāla sienām. Un tad es šajā spīdīgajā plīvā pamanīju atsevišķas zibošas lāses, itin kā krāsns svelmē izkausētus alvas pilienus vai balti nokaitēta metāla dzirkstis; šā pēkšņā uzliesmojuma dēļ dažas svītras šajā spīdumā likās gluži ēnainas, lai gan bij jādomā, ka nekādiem tumšiem plankumiem te nevajadzēja būt vietai. Nē! Tas nebij mūsu kuģa parastais, rāmais spožums! Pārāk spilgts un ņirbīgs! Skaidri redzams — tas bij dzīvs mirdzums!
Patiešām, tur spīguļoja neskaitāmas jūras infuzorijas, līdzīgas mazām, caurspīdīgām recekļa lodītēm ar dieg- veidīgu taustekli; tās varēja rēķināt ap divdesmit pieci tūkstoši katros trīsdesmit kubikcentimetros ūdens. Spīdumu vēl pavairoja sevišķi spilgti mirdzošās medūzas, jūras zvaigznes, aurēlijas, salpas un fosforescējoši zoofīti, kas piesūkušies ar jūrā sairušām, organiskām, taukainām vielām, tāpat arī zivju gļotas.
Vairākas stundas no vietas «Nautils» slīdēja pa šiem mirdzošajiem ūdeņiem; mūsu izbrīnu vēl pavairoja lieli jūras dzīvnieki, kuri tur rotaļājās kā salamandras. Šajās nededzinošās uguns plīvās es redzēju slaidos un veiklos delfīnus, nenogurstošos jūras klaunus, zobenzivis triju metru garumā, nemaldīgos vētras vēstnešus, kuru šausmīgie pīķi reižu reizēm atdūrās salona iluminatoros. Bez tam tur vēl bij dažādas mazākas zivis — balistas, skumbrijas, degunzivis —, kuras ņirbēja pa visu šo spīdošo ūdens klajumu.
Tā bij apžilbinoši burvīga aina! Varbūt kaut kādi atmosfēras apstākļi pastiprināja šīs parādības spilgtumu. Varbūt jūras virspusē plosījās vētra? Bet «Nautils» dažu metru dziļumā no tās nemanīja nekā — tas rāmi šūpojās pilnīgi mierīgajos ūdeņos.
Un tā mēs braucām arvien tālāk, allaž jaunus brīnumus vērodami.