— Kurp brauks kungs, turp braukšu es, — Konsels atbildēja.
— Apdomā labi! Es nekā negribu tev noslēpt. Tas ir ceļojums, no kura var arī neatgriezties.
— Kā profesora kungam tīk.
Pēc ceturtdaļstundas mūsu čemodāni bij sakravāti. Konsels rīkojās ātri, es biju pārliecināts, ka viss būs pilnīgā kārtībā, jo kreklus un svārkus viņš klasificēja tikpat labi kā putnus un zīdītājus.
Viesnīcas kalpotājs novietoja mūsu mantas starpstāva plašajā vestibilā. Es nokāpu apakšstāvā un samaksāju rēķinu pie platās letes, kur allaž drūzmējās liels pūlis cilvēku. Norīkojis, lai manus saiņus ar preparētajiem dzīvniekiem un žāvētajiem augļiem nosūta uz Parīzi, un iemaksājis pienācīgu summu tropu cūkas — babirusas uzturam, es ar Konselu iesēdos ormanī.
Par divdesmit frankiem salīgtais ormanis brauca pa Brodveju līdz Uniona skvēram, no turienes pa Ceturto avēniju līdz Boveri ielas krustojumam, bet tur nogriezās Katrīnas ielā un pēdīgi pieturēja trīsdesmit ceturtajā kuģu piestātnē. No turienes mūs kopā ar zirgiem un ratiem ar prāmi nogādāja Ņujorkas lielajā priekšpilsētā Bruklinā, Istriveras kreisajā krastā, un pēc kāda brīža mēs jau bijām krastmalā, kur «Ābrams Linkolns» no saviem abiem skursteņiem vērpa gaisā veselas dūmu strūklas.
Tūliņ arī mūsu mantas tika sanestas uz kuģa klāja. Es steidzos pa trapu un vaicāju pēc kapteiņa. Kāds matrozis mani pavadīja uz tiltiņa; tur es sastapu laipnu virsnieku, kas sniedza man roku.
— Pjērs Aronaksa kungs? — viņš vaicāja.
— Tas es esmu, — es atbildēju. — Vai kapteinis Fara- guts?
— Kā redzat. Esiet sveicināti, profesora kungs. Atsevišķa kajīte ir jūsu rīcībā.
Es palocījos un, negribēdams traucēt kapteini aizbraukšanas brīdī, lūdzu, lai mani pavada uz manu kajīti.
«Ābrams Linkolns» bij pilnīgi piemērots savam jaunajam uzdevumam. Atrbraucēja fregate, apgādāta ar sevišķi modernām mašīnām, kas darbojās ar tvaika spiedienu līdz septiņām atmosfērām. _
Ar tādu spiedienu «Ābrama Linkolna» ātrums sasniedza astoņdesmit un ceturtdaļ jūdzes[3] stundā. Ātrums gan bij ievērojams, bet diezin vai tā pietiktu cīņai ar narvali.
Fregates iekšējā iekārta pilnīgi atbilda tās ārējām spējām. Es biju ļoti apmierināts ar savu kajīti kuģa pa- kaļdaļā un tiešu ieeju virsnieku telpās.
— Šeit mums būs ērti, — es teicu Konselam.
— Ar kunga atļauju es teikšu — tikpat ērti kā vientuļniekam vēzim gliemežnīcā, — Konsels atbildēja.
Sulaini es pametu, izkravājot čemodānus, bet pats devos uz klāja novērot, kā gatavojas aizbraukšanai.
Kapteinis Faraguts patlaban deva pavēli atraisīt tauvas, ar kurām «Ābrams Linkolns» bij piesaistīts Bruklinas piestātnei. Tātad, aizkavējies ceturtdaļstundu vai vēl mazāk, es būtu zaudējis iespēju piedalīties šajā nepiedzīvotajā un nepieredzētajā ekspedīcijā, kuras patiess apraksts dažam tomēr liksies pilnīgi neticams.
Kapteinis Faraguts negribēja zaudēt nevienu dienu, nevienu stundu, bet traucās uz tiem jūras apvidiem, kur brīnišķais dzīvnieks vispēdējā laikā bij manīts. Viņš pasauca kuģa mehāniķi.
— Vai dzinējs ir kārtībā? — viņš vaicāja.
— Kārtībā, — tas atbildēja.
Pavēle tūliņ ar aparātu, ko iedarbināja saspiests gaiss, tika noraidīta mašīnu telpā. Mašīnas sāka strādāt, tvaiks šņākdams plūda pa pusatvērtajiem ventiļiem. Iestenējās garie horizontālie virzuļi, skrūves vārpsta sakustējās. Skrūves lāpstiņa sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk, «Ābrams Linkolns» diženi izbrauca jūrā, neskaitāmu skatītāju pārpilnu laivu un velkoņu pavadīts.
Visa Bruklinas krastmala un Ņujorkas daļa gar Istri- veru bij ziņkāru ļaužu pārpildīta. Pieci simti tūkstoši cilvēku trīs reizes skaļi uzsauca mums «urā!». Tūkstošiem mutautiņu plīvoja gaisā pār blīvā pūļa galvām, atsveicinādamies no «Ābrama Linkolna», kamēr tas iebrauca Hudzonas jūras līča ūdeņos garām pussalai, kuras galā atrodas Ņujorka.
Tad fregate, vairāk turēdamās gar vasarnīcām apbūvēto Ņudžersijas krāšņo krastmalu, pabrauca garām cietoksnim, no kura salutēja ar lielākajiem lielgabaliem.
Laivu un velkoņu eskorts pavadīja lregati.
«Ābrams Linkolns» atsveicinādamies trīs reizes nolaida un atkal pacēla ar trīsdesmit deviņām zvaigznēm izraiboto Amerikas karogu, tad, mazliet samazinājis ātrumu, iegriezās ar bojām apzīmētajā kuģu ceļā, kurš izlocījās aiz Sen- dihuka zemes mēles, un nobrauca gar smilšu kāpu, kur to vēlreiz apsveica vairāki tūkstoši skatītāju.
Laivu un velkoņu eskorts fregati pavadīja līdz peldošajai bākai, kuras ugunis norāda kuģiem ieeju Ņujorkas ostā.
Pulkstenis nosita trīs. Locis iekāpa laiviņā un aizbrauca pie mazā šonera, kas to gaidīja ar uzvilktām burām. Mašīnu kurtuvēs sakūra lielāku uguni, skrūve sāka vēl straujāk kult ūdeni; fregate slīda gar Longailendas zemo, dzelteno krastu; ap astoņiem aiz apvāršņa ziemeļaustrumu pusē nogrima Fairailendas uguņi, un mēs ar pilnu jaudu devāmies pa Atlantijas okeāna tumšajiem ūdeņiem.
IV
NEDS LENDS
Kapteinis Faraguts bij krietns jūrnieks, savas fregates pilnīgi cienīgs, ar to it kā kopā saaudzis, tās dvēsele. Par meklējamo nezvēru viņam nebij ne mazāko šaubu, viņš nepieļāva nekāda strīda par šā dzīvnieka eksistenci. Ne ar prātu, bet ar sirdi viņš tam ticēja, gluži kā vientiesīgas sievietes tic teiksmainajam Leviatānam. Briesmonis eksistēja, un kapteinis bij devis zvērestu, ka atbrīvos no tā jūru. Savā ziņā viņš atgādināja seno Rodas bruņinieku Djedonē de Gozonu, kas dodas cīņā pret savas dzimtās salas postītāju — pūķi. Vai nu kapteinis Faraguts uzveiks narvali, vai tas viņu. Vidusceļa te nebij.