Konsels pētīja un klasificēja savus zoofītus, posmkājus, moluskus un zivis. Diena pēc dienas pagāja ātri, uņ es tās nemaz vairs neskaitīju. Neds pēc savas paražas nopūlējās sagādāt dažādību parastajos kuģa ēdienos. Kā gliemeži mēs tupējām savos apvalkos, un es gribēju apgalvot, ka nemaz nav grūti pārvērsties par īstu gliemezi.
Mēs bijām jau pavisam pieraduši pie šādas dzīves un aizmirsuši, ka ir vēl cita — zemeslodes virspusē, kad atkal kāds sevišķs notikums spieda mūs atcerēties sava stāvokļa dīvainību.
18. janvārī «Nautils» atradās uz 105° garuma un 15° dienvidu platuma. Laiks bij draudošs, jūra bangoja. Pūta spēcīgs austrumu vējš. Vairākas dienas jau krities, barometrs nepārprotami vēstīja vētras tuvošanos,
Es biju izgājis uz klāja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs vēroja apvārsni. Pa paradumam es gaidīju atkal atskanam zināmo teikumu. Bet šodien tā vietā es izdzirdu citu — tikpat nesaprotamu. Un tūliņ pēc tam iznāca kapteinis Nēmo un sāka ar tālskati lūkoties kaut kur apvārsnī.
Labu brīdi viņš palika nekustīgi stāvam, nenovērsda- mies no sava novērojuma punkta. Tad viņš nolaida tālskati un parunāja pāris desmit vārdu ar savu palīgu. Tas likās uztraukts un velti pūlējās savaldīties. Kapteinis Nēmo turpretī bij aukstasinīgs un mierīgs kā vienmēr. Likās, viņš kaut ko iebilda, bet palīgs kaut ko apgalvoja. Vismaz es to tā sapratu no viņu balsīm un žestiem.
Pats es arī ar vislielāko uzmanību skatījos kapteiņa izlūkotajā virzienā, bet itin nekā nevarēju ieraudzīt. Ūdens ar debesīm apvāršņa lokā šķita pilnīgi saplūstam kopā.
Pa to laiku kapteinis Nēmo bij sācis staigāt pa klāju no viena gala uz otru, mani nemaz neuzlūkodams, varbūt pat nepamanījis. Viņa gaita bij stingra, tomēr ne tik nosvērta kā parasti. Reizēm viņš apstājās un, rokas uz krūtīm sakrustojis, lūkojās jūrā. Ko gan viņš vēroja šajā bezgalīgajā ūdens klajumā? «Nautils» taču atradās vairākus simtus jūdžu tālu no tuvākā krasta!
Palīgs atkal bij paņēmis savu tālskati, ilgi un cieši vēroja apvārsni, šurp un turp staigādams, piespēra kāju un vispār ar savu nervozitāti bij pilnīgs pretstats kapteinim Nēmo.
Tajā acumirklī palīgs atkal vērsa priekšnieka uzmanību uz kaut ko jūrā. Tas mitējās staigāt un pagrieza savu tālskati pret norādīto punktu. Labu laiku viņš tā skatījās. Nopietni ieinteresēts, arī es nokāpu salonā un paņēmu savu parasti lietojamo, labo tālskati. Tad, atbalstījies pret prožektora iedobumu klāja priekšgalā, gatavojos aplūkot visu ūdens un debess saskarsmes loku apvārsnī.
Bet vēl es nebiju piespiedis tālskati pie acīm, kad instruments man tika spēji izrauts no rokām.
Ar vislielāko uzmanību skatījos kapteiņa izlūkotajā virzienā,
Es apgriezos. Kapteinis Nēmo stāvēja manā priekšā, bet es viņu tikko vairs varēju pazīt. Viņa seja bij pilnīgi pārvērtusies. Acis draudoši spulgoja zem sarauktām uzacīm. Zobi spīdēja aiz pusatvērtām lūpām. No sasprindzinātā auguma, savilktajām dūrēm un plecos ierautās galvas bij redzams, ka visu viņa būtni pārņēmis svešāds niknums. Viņš stāvēja nekustēdamies. No rokām izkritis, mans tālskatis gulēja pie viņa kājām.
Vai patiešām es negribēdams biju viņu tā aizkaitinājis? Vai šis nesaprotamais cilvēks iedomājās, ka es esmu atklājis kādu «Nautila» viesiem aizliegtu noslēpumu?
Nē! Tomēr es nebiju šo dusmu cēlonis, jo kapteinis nemaz neskatījās manī; viņa acis bij pievērstas kādam man nesamanāmam punktam pie apvāršņa.
Pēdīgi kapteinis Nēmo atkal savaldījās. Viņa galīgi pārvērstā seja atdabūja parasto mierīgumu. Viņš pateica savam palīgam dažus vārdus svešajā valodā, tad pagriezās pret mani.
— Aronaksa kungs, — viņš teica diezgan pavēlošā balsī, — es prasu, lai jūs ievērojat vienu noteikumu, kas jūs saista ar mani.
— Kāds tas būtu, kapteiņa kungs?
— Jums un jūsu biedriem jāļaujas ieslēgties tik ilgi, kamēr es jūs atkal palaidīšu brīvē.
— Jūs te esat pavēlnieks, — es atbildēju, cieši lūkodamies viņā. — Bet pirms atļaujiet man vienu jautājumu.
— Nevienu, profesora kungs!
Uz to man vairs nebij ko teikt — atlika tikai paklausīt, jo katra pretestība te būtu bijusi velta.
Es nokāpu kajītē pie Neda Lenda un Konsela un pastāstīju tiem par kapteiņa rīkojumu. Jūs varat iedomāties, kā kanādietis uzņēma šo ziņu. Bet patlaban nebij laika nekādiem paskaidrojumiem. Četri vīri jau gaidīja pie durvīm un aizveda mūs tajā pašā telpā, kurā bijām pavadījuši pirmo nakti uz «Nautila».
Neds Lends vēl gribēja pretoties, bet durvis vienkārši aizslēdzās, un neviens viņam neatbildēja.
— Profesora kungs, — Konsels jautāja, — sakiet taču — ko tas nozīmē?
Es pastāstīju saviem biedriem, ko augšā biju piedzīvojis. Viņi bij tāpat pārsteigti kā es, bet izskaidrojumu zināja tikpat maz.
Pēc tam es nogrimu dziļās domās, kapteiņa Nēmo dīvaina izturēšanās man vienmēr vēl bij prātā. Ne pie kāda loģiska secinājuma es nevarēju tikt, visādas pretrunīgas hipotēzes šaudījās manā galvā, bet tad manas pārdomas iztrauca Neds Lends.
— Skat, brokastis galdā!
Patiešām, ēdiens jau bij galdā. Acīm redzot, kapteinis Nēmo licis to mums pasniegt reizē ar pavēli paātrināt «Nautila» gaitu.
— Vai profesora kungs atļaus viņam kaut ko ieteikt? — Konsels vaicāja.
— Jā, mīļais, — es atbildēju.
— Vai profesora kungs tomēr neēstu brokastis? Man liekas, ka tas būs tas prātīgākais, jo mēs jau nemaz nezinām, kas te vēl var notikt.
— Tev taisnība, Konsel.
— Diemžēl, — Neds Lends piebilda, — mums pasnieguši tikai parastos kuģa ēdienus.
— Draugs Ned, — Konsels atsaucās, — bet ko jūs teiktu, ja mums itin nekā nebūtu pagatavojuši?