Šī iebilduma pietika, lai harpūnists mitētos pukoties.
Mēs apsēdāmies pie galda. Ēdām, tikpat kā nemaz nesarunādamies. Es tomēr iebaudīju visai maz. Konsels aiz pieklājības pūlējās, cik spēja, tikai Neds Lends nelikās skubināties. Paēduši mēs nolīdām katrs savā kaktā.
Bet tad izdzisa kajītes apaļā lampa, un mēs palikām pilnīgā tumsā. Neds Lends tūliņ likās uz auss, un arī Konsels, man par lielu brīnumu, iemiga cieši. Es vēl domāju par šā nejaušā miega cēloņiem, bet sajutu arī, ka manas paša smadzenes apņem itin kā smags gurdums. Ar visu varu es pūlējos acis noturēt vaļā, bet velti. Mani nomāca mocošas halucinācijas. Acīm redzot, mūsu ēdienam bij piejauktas kādas iemidzinošas vielas. Kapteinim Nēmo nepietika ar mūsu ieslodzīšanu vien, arī iemidzināt viņam vajadzēja mūs!
Es vēl dzirdēju, ka lūkas tika noslēgtas. Viļņu šūpotā kuģa līgošanās arī mitējās. Vai «Nautils» atkal bij ieni- ris jūras dzīlēs? Varbūt atkal nolaidies nekustīgos jūras slāņos?
Es ar varu mēģināju turēties miegam pretī. Bet tas nebij iespējams, elpa kļuva arvien vārgāka. Es jutu, ka aukstums pamazām sastindzina manus smaguma pielijušos un itin kā paralizētos locekļus. It kā svina svara pilni acu plaksti vērās ciet. Es vairs nejaudāju piecelties kājās. Rēgu pilns miegs pārmāca visu manu būtni. Vēlāk ari murgi izbeidzās un es iegrimu pilnīgā neapziņā.
XXIV
KORAĻĻU VALSTĪBĀ
Otrā rītā es pamodos ar dīvaini tukšu galvu. Par lielu pārsteigumu, es atrados pats savā kajītē. Bez šaubām, mani biedri tāpat bij aizvesti savā kajītē gluži kā es. Tāpat kā es, arī viņi nezināja nekā, kas šajā naktī noticis; šā noslēpuma atrisinājums bij iespējams tikai nākotnē.
Es iedomājos iziet laukā no savas kajītes. Bet vai es patlaban biju brīvs vai vēl cietumnieks? Izrādījās, ka esmu pilnīgi brīvs. Es atvēru durvis, izgāju pa šauro gaiteni un devos augšup pa centrālo trapu. Vakar noslēgtā lūka tagad bij vaļā. Es izgāju uz klāja.
Neds Lends un Konsels tur bij jau priekšā. Es sāku viņus izvaicāt. Viņi nezināja itin nekā. Vakarā smagā miegā iemiguši, viņi šorīt ar pārsteigumu atmodušies paši savā kajītē.
«Nautils» mums likās tikpat mierīgs un noslēpumains kā vienmēr. Mērenā ātrumā tas slīda pa ūdens līmeni. Nekas te nelikās mainījies.
Neds Lends ar savām asajām acīm vēroja jūru. Tā bij gluži klaja. Kanādietis apvārsnī nevarēja saskatīt nekā jauna — ne kādu buru, ne sauszemi. Pūta spēcīgs rietumu vējš, slaidi viļņu vāli manāmi šūpoja kuģi.
Papildinājis gaisa krājumus, «Nautils» ienira metru piecpadsmit dziļi, lai kuru katru brīdi atkal varētu pacelties ūdens virspusē, — tas bija neparasts paņēmiens, pie kura pieturējāmies, sākot no viņējās —• 19. janvāra dienas. Kapteiņa palīgs katru reizi ieradās uz klāja, un atkal atskanēja parastais sauciens.
Kapteinis Nēmo nerādījās. No kuģa ļaudīm es dabūju redzēt tikai veco stjuartu, kurš mani apkalpoja pie galda tikpat uzmanīgi un klusi kā vienmēr.
Ap pulksten diviem, kad es salonā kārtoju savas piezīmes, durvis atvērās un parādījās kapteinis Nēmo. Es sveicināju, bet viņš tikko manāmi atbildēja un neteica neviena vārda. Es atkal ķēros pie darba, cerēdams, ka viņš man pastāstīs kaut ko par- pagājušās nakts notikumiem. Bet arī par to viņš nerunāja ne vārda. Es palūkojos viņā. Viņš izskatījās saguris, apsarkušām acīm, negulējis un dziļi noskumis. Viņš pastaigājās šurp un turp, apsēdās un no jauna cēlās, neviļus paņēma kādu grāmatu un tūliņ atkal nometa, uzmeta acis saviem instrumentiem, bet netaisīja parastās atzīmes — vispār likās, ka viņš ne mirkli nevarēja palikt mierā.
Beidzot viņš pienāca man klāt un teica:
•— Vai jūs neesat ārsts, Aronaksa kungs?
Tādu jautājumu es nepavisam nebiju gaidījis un labu brīdi lūkojos viņā, nekā neatbildēdams.
— Vai jūs neesat ārsts? — viņš atkārtoja. — Vairāki no jūsu kolēģiem ir studējuši medicīnu: Gresiolē, Mo- kens-Tandons un arī citi.
— Patiešām, — es atteicu, — es esmu ārsts un mēdzu apmeklēt slimnīcas. Dažus gadus pirms iestāšanās Botāniskajā muzejā esmu praktizējis kā ārsts.
— Tad ir labi, profesora kungs.
Kā redzams, mana atbilde apmierināja kapteini Nēmo. Bet, nezinādams, ko īsti viņš vēlas, es pataupīju tuvākus paskaidrojumus nākotnei un jauniem apstākļiem.
— Aronaksa kungs, — kapteinis ierunājās atkal, — vai jūs būtu ar mieru palīdzēt kādam no mana kuģa ļaudīm?
— Vai kāds saslimis?
— Jā.
—- Es esmu gatavs pakalpot.
— Tad nāciet līdzi.
Atzīstos, ka sirds man pukstēja stipri. Es nezinu, kāpēc, bet man likās, ka šī kuģa cilvēka slimība stāv kādā sakarā ar vakarējiem notikumiem, un šis noslēpums mani uztrauca tikpat daudz kā šī slimība.
Kapteinis Nēmo aizvadīja mani uz kuģa pakaļējo galu un ieveda kādā telpā līdzās matrožu kajītei.
Tur gulēja kāds apmēram četrdesmit gadu vecs, spēcīgs anglosakšu tipa vīrs.
Es noliecos pār to. Tas nebij vienkārši slims, bet gan ievainots. Apsējiem aptītā galva gulēja uz diviem spilveniem. Es atraisīju apsējus, bet ievainotais platām acīm, neievaidēdamies vērās manī,
Ievainojums bij bīstams. Galvaskauss bij pāršķelts ar
Tur gulēja apmēram četrdesmit gadu vecs, spēcīgs vīrs.
neasu ieroci, nāca redzamas vaļējās un dziļi iedragātās smadzenes. Asiņu recekļi izplūdušajā masā izskatījās kā vīna traipi. Slimais vienā un tai pašā laikā bij dabūjis kontūziju un smadzeņu satricinājumu. Viņš elpoja pavisam lēni. Seja reižu reizēm noraustījās krampjos. Smadzeņu paralīzei pievienojās sajūtu un kustību trieka.