Es paraudzīju ievainotā pulsu. Tas bij nevienāds. Kājas un rokas sāka jau sastingt, un es redzēju, ka nāve tuvojas, un nekā tur nevarēju līdzēt. Sakārtojis šim nelaimīgajam galvas apsējus, es pavēros kapteinī Nēmo.
— No kurienes viņam tāds ievainojums? — es vaicāju.
— Vai nav vienalga? — kapteinis izvairīdamies atbildēja, — «Nautils» atdūrās pret klinti, un pārlūzušās sviras gals ķēra šo cilvēku. Mans palīgs stāvēja turpat līdzās, un šis vīrs metās to aizsargāt… Brālis uzupurējās brāļa un draugs drauga labā — nekas nav vienkāršāk. Tāds mums uz «Nautila» likums! Bet ko domājat jūs par šo gadījumu?
Es acumirklī nevarēju attapties, ko atbildēt. '
— Jūs varat runāt droši, — kapteinis teica. — Šis cilvēks nesaprot franciski.
— Pēc stundām divām viņš būs miris.
— Un nekas viņu nevar glābt?
— Itin nekas.
Kapteinis Nēmo sažņaudza rokas. Pāris asaru noritēja pār viņa vaigiem, lai gan es nekad nebiju iedomājies, ka viņš ir spējīgs raudāt.
Vēl kādu brīdi es vēroju mirēju, kura dzīvība neatturami aizritēja mirkli pēc mirkļa. Elektrības gaismā viņa bālums izcēlās vēl vairāk. Es skatījos tā nelaikā grumbām izvagotajā, inteliģentajā sejā, kurai nelaime vai nabadzība jau sen bij uzspiedusi savu zīmogu, un mēģināju izdibināt viņa dzīves noslēpumu pēdējos vārdos, kas vēl spiedās pār viņa lūpām.
— Tagad jūs varat iet, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo teica.
Es pametu kapteini Nēmo mirēja kajītē un ārkārtīgi uztraukts atgriezos savā istabā. Visu dienu es netiku vaļā no drūmiem paredzējumiem. Nakti lāgā nevarēju gulēt, bieži vien uzmozdamies, — es dzirdēju itin kā attālu sēru mūziku un nopūtas. Varbūt tā bij man nesaprotamā valodā skaitīta aizlūgšana par mirušiem? .. .
Otrā rītā es atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Nēmo tur bij jau priekšā. Mani ieraudzījis, viņš tūliņ pienāca klāt.
— Vai jūs, profesora kungs, nevēlaties atkal izdarīt kādu zemūdens ekskursiju?
— Kopā ar saviem biedriem? — es jautāju,
— Ja jūs to vēlaties.
— Mēs esam jūsu rīcībā, kapteiņa kungs.
— Tad esiet tik laipni, uzvelciet savu skafandru.
Par mirstošo vai mirušo ne vārds netika minēts. Es uzmeklēju Nedu Lendu un Konselu un paziņoju tiem kapteiņa Nēmo aicinājumu. Konsels tam piekrita bez vārda runas, un-arī kanādietis šoreiz bij gatavs mūs pavadīt,
Bij ap astoņiem no rīta. Pusdeviņos mēs jau bijām pienācīgi apģērbušies jaunajai ekskursijai un apgādājušies ar abiem apgaismojuma un elpošanas aparātiem. Divkāršās durvis bij vaļā, mēs kapteiņa Nēmo un kādu divpadsmit kuģa ļaužu pavadībā izgājām jūras dibenā apmēram desmit metru zem ūdens, kur patlaban atradās mūsu «Nautils».
Pa nelielu slīpumu mēs gājām apmēram divdesmit jūras asu lielā dziļumā. Šī dzīle tomēr bij pavisam citāda, nekā es to biju iepazinis savā pirmajā ekskursijā Klusajā okeānā. Te vairs nebij nekāda smalka smilkšu paklāja, ne zemūdens zālāju, ne zemūdens mežu. Es tūliņ nomanīju, .ka šodien kapteinis Nēmo mūs novadījis pavisam citos brīnišķos apvidos. Tā te bij koraļļu valstība.
Zoofītu tipā, aicionāriju klasē ievērojama ir gorgoniju kārta, kura savukārt sadalās trijās grupās: gorgonijās, izīdijās un koraļļos. Pie pēdējās arī skaitāms raga korallis, savāds radījums, ko pieskaitīja tiklab minerālu, kā augu un dzīvnieku valstij. Senatnes tautas to uzskatīja par ārstniecības līdzekli, modernie cilvēki par rotaslietu, bet tikai 1694. gadā Marseļas zinātnieks Peizonels noteikti konstatēja, ka tas pieder dzīvnieku valstij.
Koraļļi — tā ir vesela sīciņu dzīvnieku kolonija, kura nometusies uz trausla un akmeņota pamata. Kolonijai ir viens kopīgs radītājs polips, kas piestiprinās pie kāda priekšmeta. Kolonija izveidojas vairošanās rezultātā, vienam polipam pumpurojoties. Polipi, iekļaudamies kolonijas sastāvā, dzīvo katrs par sevi, tomēr arī nešķiramā, savstarpējā sakarā. Te novērojam kaut ko līdzīgu dabas sociālismam, dabisku komūnu. Man zināmi dabas zinātnieku visjaunākie pētījūmi par šo dīvaino zoofītu dzīvi, kuri sazarojas pārakmeņotu koku veidā, un tāpēc bij bezgala interesanti aplūkot šos akmeņotos mežus jūras dibenā.
Iedarbinājuši Rumkorfa aparātus, mēs gājām pa kādu koraļļu rifu, kas atradās veidošanās stadijā un kam turpmākos laikos būs lemts izveidot barjeru rifu šajā Indijas okeāna daļā. Gar abām pusēm stiepās necaurejami, kokveidīgi. koraļļu krūmāji ar sīkām, baltām sešstaru zvaigznītēm. Vienīgā atšķirība no sauszemes augiem bij tā, ka šie krūmāji auga no augšas lejup, piestiprinājušies klints pakājē.
Mūsu lukturu ugunis ar tūkstoškārtējām nospulgām at- mirdza šajos spilgti krāsainajos zemūdens augos. Man visi šie cauruļveidīgie un cilindriskie augi likās līgojamies viļņu šūpotnēs. Es tā kāroju ievākt svaigos, maigi taus- tekļainos koraļļus, starp kuriem daži bij tikko izplaukuši un citi tikko radušies, un ap tiem, spurām viegli pieskardamās, kā putni bariem laidelējās zivis. Bet, tikko mana roka grasījās pieskarties šīm dzīvajām puķēm, šīm jutīgajām mimozām, visā kolonijā tūliņ bij samanāms uztraukums. Baltie vainadziņi acumirklī ierāvās savos sarkanajos apvalkos, ziedi acumirklī savīta, un viss dzīvais krūmājs pārvērtās akmeņotā paugurājā.
Gadījums man sniedza izdevību novērot šo zoofītu visinteresantākās pasugas.
Šie koraļļi bij pilnīgi līdzvērtīgi tiem, kurus zvejo Vidusjūrā pie Francijas, Itālijas un Āfrikas krastiem. Ar savām spilgtajām krāsām tie pilnīgi attaisno savus pārdevēju izdomātos «asins ziedu» un «asins putu» nosaukumus. Koraļļus vispār var pārdot par pieci simti franku kilogramā, bet šo apvidu ūdeņos to bij ārkārtīga bagātība. Šos vērtīgos atradumus bieži vien samaina ar citiem — līdzīgiem polipiem, kurus dēvē par «macciota», un tā rada tikai jucekli. Starp tiem es saskatīju arī brīnišķos rozā koraļļus.