Bet drīz vien krūmājs kļuva biezāks un koki lielāki. Mūsu priekšā izpletās visbrīnišķīgākās fantāzijas radītas birzes ar slaidām spraugām pa starpām.
Kapteinis Nēmo nogriezās kādā tumšā galerijā, kur pa slīpo eju mēs nokļuvām savus simt metrus lielā dziļumā. Mūsu lukturu gaisma brīnišķi spoguļojās rievainajās, dabiskajās velvēs un atkarās, kuras spīdēja kā prizmaini lukturi. Starp koraļļu kokiem es novēroju arī citus — tikpat pievilcīgus polipu darinājumus — melitus un īrisus ar posmainiem zariem, zaļas un sarkanas koralīnas, ar kaļķiem pārklātas aļģes, kuras dabas pētnieki pēc ilgiem strīdiem beidzot pieskaitījuši augu valstij. Pēc kāda dabzinātnieka izteiciena «te dzīvība itin kā raisās vaļā no savas ieakmeņojušās snaudas, bet vēl nav paspējusi pilnīgi atraisīties».
Pēc kādu divu stundu gājiena mēs bijām nokļuvuši aptuveni trīs simti metru lielā dziļumā, kur sākās pirmās koraļļu formācijas. Tur nu vairs nebij atsevišķi krūmāji vai birzes ar īsstumbru augiem, bet bezgalīgs mežs, lieliska minerālkoku audze, neskaitāmu krāsu un nokrāsu eleganto plumāriju — jūras liānu vītnēm sapīņota. Mēs ērti staigājām zem šīm augstajām velvēm, it kā maldīdamies viļņu nokrēslī pa tubiporu, meandrīnu, jūras zvaigznīšu, fungiju un kariofīliju ziedaino, ar dārgiem akmeņiem nokaisīto paklāju.
Tā bij neaprakstāma aina! Kā lai es pasaku, ko toreiz izjutu un pārdzīvoju? Kādēļ gan mēs bijām ieslodzīti šajā metāla un stikla cietumā? Kāpēc mums bij liegts saprotami sarunāties savā starpā? Kāpēc mēs nespējām būt kā tās zivis vai amfībijas, kuras te visu laiku varēja pēc patikas rotaļāties un dzīvot vai nu ūdenī, vai uz sauszemes!
Tad kapteinis Nēmo bij apstājies. Apstājos arī es ar saviem biedriem un, pagriezies atpakaļ, redzēju, ka kuģa ļaudis puslokā ieslēdza savu pavēlnieku. Tuvāk palūkojot, es ievēroju, ka četri -no viņa cilvēkiem uz muguras nes kaut kādu garenu priekšmetu.
Mēs patlaban atradāmies spilgti apgaismotā, augstu koraļļu koku apjoztā klajumā. Mūsu laternas meta blāvu gaismu, kas izveidoja garas ēnas. Klajumu apņēma dziļa tumsa, un tikai atsevišķu koraļļu šķautnes vēl spilgti mirdzēja.
Neds Lends un Konsels atradās man blakus. Mēs saskatījāmies, un man bij tāda sajūta, ka mēs patlaban pieredzam kaut ko dīvainu. Aplūkodams zemi, es ievēroju ne visai augstus, ar kaļķu nosēžņiem pārklātus paugurus, kuri likās it kā cilvēka rokas darināti.
Apgaismotā lokā uz augstas klints pakājes es saskatīju paceļamies koraļļu krustu, kura šķēršļi stiepās itin kā sastingušas, asiņainas rokas.
Uz kapteiņa Nēmo mājienu kāds no viņa kuģa ļaudīm pagājās uz priekšu tuvāk krustam un, atraisījis no jostas kapli, sāka cirst bedri.
Tagad es visu sapratu! Šis klajums te bij kapsēta, šī bedre — kaps, bet garenais priekšmets — naktī mirušais cilvēks! Kapteinis Nēmo ar savējiem bij atnācis guldīt biedru brāļu kapenēs okeāna nepieejamos dziļumos.
Nē! Nekad es vēl nebiju pārdzīvojis tādu dvēseles saviļņojumu! Nekad vēl tik spēcīgas izjūtas nebij satricinājušas manu būtni! Es negribēju redzēt to, ko manas acis skatīja!
Kaps tikai pamazām tika dziļāks. Izbiedētās zivis bēga uz visām pusēm. Es dzirdēju, kā kaplis skan, kaļķainā plienā cirzdamies, reižu reizēm tas izšķīla pa dzirkstelei, trāpījis kādu jūras dibenā nogrimušu krama gabalu. Bedre kļuva arvien garāka, platāka un dziļāka, nu jau tā bij tik liela, ka cilvēka augums tur ērti ietilpa.
Tad tuvojās nesēji. Baltā bisusa audumā ietītais ķer- "menis lēnām nogrima savā slapjajā kapā. Rokas uz krūtīm sakrustojis, kapteinis Nēmo līdz ar visiem, kas nelaiķi bij mīlējuši, it kā lūgšanu skaitīdami, nometās ceļos. Arī es ar saviem abiem biedriem zemu noliecāmies.
Kapu aizbēra ar izrakto zemi, kas izveidoja nelielu pauguru.
Kad tas bij paveikts, kapteinis Nēmo kopā ar saviem vīriem piecēlās kājās; tad, kapam tuvāk piegājuši, visi vēlreiz nometās ceļos un izstiepa rokas par sirsnīgu atvadīšanās zīmi.
Pēc tam bērinieku pulciņš griezās atpakaļ uz «Nau- tilu» — pa meža velvēm, gar koraļļu birzēm un krūmājiem, vienmēr augšup pa slīpo jūras dibenu.
Pēdīgi atspīda kuģa ugunis. Pa spilgtās gaismas svītru mēs nokļuvām pie «Nautila». Ap vieniem mēs jau bijām mājā.
Apģērbies parastajās drēbēs, smagu domu nomākts, es izgāju uz klāja un nosēdos pie prožektora iedobuma.
Kapteinis Nēmo pienāca man klāt. Es piecēlos un teicu:
— Tātad, kā es jau paredzēju, šis vīrs pagājušo nakti nomira?
— Jā, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja.
— Un tagad viņš atdusas pie saviem biedriem koraļļu
kapsētā?
— Jā, visu aizmirsts, atskaitot mūs! Mēs izrokam kapu, bet polipi gādā par to, lai tas mūžam neiznīktu.
Un, seju ar rokām aizslēpis, kapteinis Nēmo velti mēģināja apspiest raudas. Tad viņš piebilda:
— Tā ir mūsu klusā kapsēta — vairākus simtus pēdu zem ūdens līmeņa!
— Jūsu mirušie tur dus mierā, haizivju netraucēti!
— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nēmo lēnām atbildēja. — Haizivju un cilvēku netraucēti!
OTRĀ DAĻA
INDIJAS OKEĀNĀ